Fašisma atdzimšana 21
Filma par kapitālisma būtību un kapitālisma attīstības drausmīgajām perspektīvām
Ir iznākusi informatīvi bagāta un politekonomiskos procesus izskaidrojoša filma par kapitālisma būtību un tā drausmīgajām attīstības perspektīvām. Pēc tās noskatīšanās, katram kļūs skaidrs kādēļ Latvija (un vairums citu valstu) atrodas tik katastrofālā situācijā, kādēļ politiskās aprindas nekautrējas melot saviem vēlētājiem un atklāti ignorē to intereses un kādēļ nekas pēc būtības netiek darīts, lai uzlabotu situāciju. Tāpat kļūs skaidrs kādēļ politikā tiek atbalstīti lielākie nelieši un uz ko tas tiek virzīts. Filmu ieteicams noskatīties gan ekonomikas, politoloģijas un socioloģijas studentiem, politekonomisko procesu interesentiem un jebkuram interesentam, jo īpaši tādēļ, ka uzskatāmi parāda ļoti drūmu cilvēces attīstības perspektīvu, ja notikumi attīstīsies tajā virzienā, kur tie iet pašreiz un kas visdrausmīgākā kārtā skars ikvienu.
“Fašisma atdzimšana 21.gadsimtā” (Фашизм-Реваншизм XXI), krievu valodā:
“Fašisma atdzimšana 21.gadsimtā” (Fascism-XXI at your door), angļu valodā:
http://en.inter-portal.org/watch-film
“Fašisma atdzimšana 21.gadsimtā” (Die Wiederkehr des Faschismus – XXI), vācu valodā:
http://de.inter-portal.org/zum-film
Tā kā latviešvalodīgā vidē nav skaidra termina “fašisms” nozīme un tas bieži vien tiek uztverts kā krievu lamuvārds, nākas to atgādināt.
Fašisms – sociālā sistēma, kurā tiek saglabāta lielkapitālistu politekonomiskā vara, izmantojot galēji cietsirdīgas cilvēku un cilvēcības apspiešanas metodes. Fašisms ir galēja kapitālisma izpausmes forma. Fašisms ir valsts varas un lielkapitāla (korporāciju) saplūšana lielkapitālistu interesēs, ignorējot lielākās daļas valsts iedzīvotāju intereses.
Anotācija
Cilvēce visas savas attīstības vēstures gaitā ir cīnījusies par brīvību. Viena cilvēces daļa cīnījās par to, lai iegūtu brīvību, bet cita tās daļa par to, lai atņemtu citiem brīvību. Jums šķiet, ka verdzība jau sen kā ir iznīcināta? Un cik patiesi skan jūsu apgalvojums: “Es esmu brīvs”? Vai ar katru jaunu dienu jūs kļūstat arvien brīvāks? Vai jūs uzskatāt, ka pašreiz uz Zemes esošā politekonomiskā sistēma ir taisnīga un atbilst cilvēku interesēm? Vai jūs esat pārliecināts, ka dzīve uz visas planētas nevar strauji un katastrofāli pasliktināties? Jūs vispār zināt kā uzvedas žurka, kad ir iedzīta stūrī? Tā kļūst traka un zaudē bailes! Un kā uzvedas kapitālisms, kuram vairs nav ko zaudēt? Tas mutē! Šodien “kapitālisms ar cilvēcīgu seju” ir tikai maska, kas ir uzģērbta viscietsirdīgākajam plēsējam. Vai jūs zināt, kas slēpjas aiz šīs maskas? Dīvaini, ka nezināt, jo vēl samērā nesen šis monstrs maršēja uzvarošā solī pa mūsu planētu.
Filmas “Fašisma atdzimšana 21.gadsimtā” daļēja stenogramma
Ievads
Dzīve Rietumvalstīs strauji mainās. T.s. vidusšķira strauji kļūst nabadzīgāka un izzūd. Eiropas ierindas pilsoņa dzīve kļūst arvien sarežģītāka. Neskatoties uz politiķu deklarācijām par vidusšķiras saglabāšanas svarīgumu, visur notiek konsekvents sociālo izmaksu samazināšanas process. Bet ASV paralēli šim procesam tiek pārkāptas fundamentālas cilvēktiesības un cilvēka brīvības.
No otras puses Rietumvalstīs norit fašisma reabilitācijas process. Arvien biežāk mēs Eiropā redzam nacistu maršus, arvien biežāk atklāti tiek izmantota Trešā Reiha svastika, arvien biežāk nacistiem kalpojušie večuki parādās atklātībā ar nacistu laiku apbalvojumiem un arvien biežāk jaunieši atklāti izmanto nacistu sveicienu. Atsevišķās Austrumeiropas valstīs pat ir atklāti pieminekļi nacistu noziedzniekiem.
Šie divi it kā dažādie procesi patiesībā visciešākā kārtā ir saistīti viens ar otru un atsauksies uz katra ierindas cilvēka dzīvi visradikālākā veidā pietiekami īsā vēsturiskā laika periodā. Lai jebkurš cilvēks saprastu kā šie notikumi ietekmēs katra cilvēka dzīvi, ir jāsaprot notiekošā būtība un ir jāsaprot kādi spēki un idejas virza šos procesus.
Pirmā daļa. Fašisma vēsture un cēloņi.
Tātad cilvēki strādā uzņēmumos, radot preces un pakalpojumus. Par viņu darbu uzņēmumu īpašnieki maksā tiem darba algu, kas ir pietiekama, lai cilvēki varētu nodrošināt sev cienīgu dzīvi. Naudas un laika pietiek gan atpūtai, gan izklaidēm. Apkārt ir miers un kārtība, cilvēki jūtas drošībā, neviens nepārkāpj viņu tiesības un neapdraud viņu brīvības. Bet kas ir šī idilliskā Rietumeiropas sabiedriskā konsesusa (vienprātības) iemesls? Kāds cēlonis ir šai sabiedriskajai harmonijai un saskaņai?
Tam par iemeslu ir kā minimums divi faktori. Pirmkārt, tās ir sociālo labumu garantijas, ko nodrošina valsts kā pilsoņu tiesības un brīvības, kā arī kā veselības aizsardzības, izglītības, pensiju, nodarbinātības u.c. sistēmas. Otrs faktors ir mīts par sabiedrības līdzdalību valsts pārvaldē. Saskaņā ar šo mītu sabiedrība izvēlas no sava vidus pārstāvjus, kuri veiks valsts pārvaldi tautas vārdā un tautas interesēs.
Lai nodrošinātu valsts garantētos sociālos labumus, ievēlētā valsts vadība iekasē nodokļus no komercuzņēmumiem, to īpašniekiem un arī no pašiem pilsoņiem. Tādējādi notiek ienākumu pārdala no bagātajiem uzņēmumu īpašniekiem par labu mazāk nodrošinātiem pilsoņiem un var tikt realizēti sabiedriskie projekti. Jo augstākas ir sabiedrības prasības, jo lielāki ir izdevumi un jo lielāks ir spiediens uz bagātniekiem, uz tiem, kuri gūst lielu virspeļņu. Un gan bagātie, gan lielbagātnieki nezin kāpēc līdz šim piekrita šādai lietu kārtībai un apmaksāja šos sociālos projektus.
Bet no kurienes ir radusies tāda Rietumvalstu lielbagātnieku elites devība? Kāpēc viņi joprojām tik lielā mērā dalās ar naudu un varu, jo pirms tam valdošā šķira visnežēlīgākā kārtā izrēķinājās ar tiem, kuri mēģināja apdraudēt tās stāvokli? Lai to saprastu ir jāatceras kāda bija Eiropa XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā. Rietumvalstis ne vienmēr bija tādas, kādas mēs tās esam pieraduši redzēt pašreiz.
Rietumvalstu kapitālisms XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā
XIX gadsimta beigas bija kapitālistiskās ražošanas uzplaukums, ne ar ko neierobežota uzņēmējdarbība un patiešām brīvs tirgus, valsts kontroles un ekonomikas regulēšanas neesamība. Liberāļiem viss tas ir pozitīvās pagātnes ainas. Tas ir laiks, kad tika radīti pirmie lielie kapitāli un tas ir arī laiks, kurā ielūkojoties vislabāk var saprast kapitālisma īsto dabu.
Rūpnieciski attīstītās valstīs XIX gadsimta beigās darba dienas ilgums bija no 12 līdz 15 stundām. Tai pat laikā strādnieka darba alga knapi pietika lai izdzīvotu. Vairāk kā 30% Londonas iedzīvotāju (pēc 1865.gada datiem) dzīvoja zem nabadzības sliekšņa. To laiku vienkāršs Londonas strādnieks saņēma vidēji 3 šilingus un 9 pensus nedēļā. Par šo naudu varēja nopirkt pusotru kilogramu maizes, tas ir – 200 gramus maizes dienā. Un tas neskaitot izdevumus par dzīvesvietu, apģērbu un zālēm.
Ģimenē strādāja visi, tai skaitā arī mazi bērni. Mašīnu ieviešana ļāva izmantot mazkvalificētu un viegli apmācāmu darbaspēku, tāpēc lēts bērnu darbaspēks kļuva par plaši izplatītu parādību. 1839.gadā 40% no Lielbritānijas fabriku strādniekiem nebija sasnieguši 18 gadu vecumu. Oficiāli tika atzīts, ka ogļraktuvēs strādā bērni no 4 līdz 6 gadu vecumam. Tolaik nevarēja vispār būt runa par strādnieku ģimeņu izglītību, medicīnas aprūpi, kultūras attīstību. Kā norma bija augsta mirstība un sakropļojoši nelaimes gadījumi darba vietās. Darbinieks, kurš zaudēja darba spējas faktiski bija nolemts bojāejai.
Vidējais strādnieku dzīves ilgums XIX gadsimta pirmajā pusē bija 35 gadi. XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā Francijā tikai 7% no strādājošajiem nodzīvoja līdz pensijai.
Tikko iemācījies staigāt bērns no strādnieku ģimenes XIX gadsimtā devās uz fabriku, kur strādājot katru dienu pa 12-15 stundām viņš pieauga, ātri kļuva vecs un nomira. Neko, izņemot rūpnīcas sienas un ražošanas mašīnas, viņš savā īsajā dzīvē neredzēja.
Kapitālisma būtība
Kapitālisma pamatā ir peļņas iegūšana caur to, ka vieni cilvēki ekspluatē citus cilvēkus, jeb, precīzāk sakot, caur to, ka viens cilvēks – kapitālists ekspluatē daudzus citus cilvēkus.
Kapitālistiskā ekspluatācija savā būtībā nesatur nekādus morālus ierobežojumus attiecībā pret ekspluatējamajiem. Kapitālistam cilvēki ir interesanti tikai no to ietekmes uz peļņas iegūšanas procesu. Kapitālam ir tikai viena interese un viens mērķis – pavairot sevi. Un jo uzņēmēja domas ir vairāk ieciklētas tikai uz šo mērķi, jo tas ir veiksmīgāks. Tieši tāpēc kapitālismam ne tikai nav nekādu tikumisku ierobežojumu, bet tam ir izteikta tendence atmest visu, kas traucē tā attīstībai, pārvarēt un iznīcināt jebkurus šķēršļus, lai paplašinātos. Ekspansija ir neatņemama kapitālisma dabas sastāvdaļa, tāpēc mērķu sasniegšanā tiek ņemtas vērā tikai izmaksas.
Slavenais 19.gadsimta britu publicists Tomass Džozefs Danings (1799-1873) kapitālismu raksturoja sekojoši: “Kapitāls vairās no trokšņa un konfliktiem, un tam ir raksturīga bailīga daba. Tā ir taisnība, tā tas ir, bet ir arī cita patiesība par kapitālu. Kapitāls baidās no peļņas trūkuma vai pārāk mazas peļņas līdzīgi kā daba baidās no tukšuma. Bet, ja ir iespējama pietiekama peļņa, tad kapitāls kļūst drosmīgs. Nodrošiniet 10% peļņas un kapitāls piekritīs jebkādai izmantošanai, pie 20% viņš kļūst dzīvīgs, 50% gadījumā tas pozitīvā nozīmē ir gatavs lauzt sev sprandu, 100% gadījumā tas ir gatavs pārkāpt visus cilvēku likumus, bet ja ir iespējama 300% peļņa, tad nav tāda nozieguma, ko kapitāls nebūtu ar mieru veikt, pat, ja par to draud karātavas. Ja troksnis un konflikti nes peļņu, tad kapitāls veicinās gan vienu, gan otru. Kā pierādījumus te var minēt kontrabandu un vergu tirdzniecību.”
Un, lūk, laikā, kad lielkapitāls Eiropas un Amerikas pilsētās izsūc visus spēkus no strādniekiem, mērdē cilvēkus badā, radot tiem necilvēcīgus darba un dzīves apstākļus, citās pasaules daļās starp rūpnieciski attīstītākajām Rietumu valstīm notiek “pīrāga dalīšana”. Viņi dala savā starpā iepriekš neatkarīgas valstis un tautas. Viņiem tie ir īsti dzīves svētki – lētas izejvielas, tūkstošgadēs uzkrātas bagātības, lēts darbaspēks vai vienkārši vergu darbs. Alkatības un vardarbības apmēri nezina robežu. Absolūtas kundzības princips te iegūst vispilnīgāko formu.
Daži fakti par agrīno kapitālismu un tā upuriem
Lielākā daļa XIX gadsimta Rietumeiropas valstu, izmantojot savu tehnoloģisko un ekonomisko pārsvaru, piedalījās neatkarīgu tautu un valstu sagrābšanā un aplaupīšanā visā pasaulē. Tika atņemts pilnīgi viss, kas piederēja viņu aplaupītai valstij. Rīkojoties kā asinssūcēji, civilizētie Rietumi saplosīja savu upuri. Tika izvestas preces, zelts, dabas bagātības, vietējie iedzīvotāji vergu darbam Rietumvalstīs. Koloniālisma laikā no Āfrikas tika izvesti 11 miljoni vergu. Kapitālam nebija pretrunu ne ar to laiku nežēlīgo koloniālo politiku, ne ar apkaunojošo verdzības institūtu. Jo lētāks ir darbaspēks, jo tas katram atsevišķam kapitālistam ir labāk, bet ja ir iespēja vispār darbiniekam neko nemaksāt, tad tas ir visoptimālākais variants.
XIX gadsimta beigas un XX gadsimta sākums centrālajā Āfrikā (pašreiz Kongo Republika). Šajā nelaimīgajā Āfrikas nostūrī bija labvēlīgi apstākļi kaučuka audzēšanai, derīgo izrakteņu krājumi un liels daudzums neizglītotu iedzīvotāju, kas varēja tos iegūt. Īsāk sakot, tur bija vislabvēlīgākie apstākļi to laiku biznesam. Šo valsti un tās tautu paverdzināja beļģu iekarotāji. Soda ekspedīcijas, ķīlnieku sagrābšana, masu terors, kropļojoši miesas sodi bija savstarpējo attiecību norma starp beļģu kungiem un vietējiem iedzīvotājiem, kuri bija pārvērsti par absolūti beztiesiskiem vergiem. Roku nociršana bija viens no izplatītākajiem sodiem par sliktu darbu. Alkatība un neierobežota nežēlība noveda pie katastrofālām sekām. Puslīdz precīzu upuru skaitu Beļģijas Kongo nav izdevies noskaidrot vēl joprojām. Pēc dažādu zinātnieku aplēsēm tas ir starp 5 un 21 miljonu cilvēku.
Indija. Divu gadsimtu Lielbritānijas koloniālās pārvaldības laikā pēc vismazinošākajām aplēsēm gāja bojā 41 miljons cilvēku, no kuriem apgaismotajā XX gadsimtā mira 5 miljoni cilvēku – sievietes, sirmgalvji, bērni. Bads Indijas iedzīvotāju vidū bija tiešas sekas indiešu tradicionālā saimniekošanas veida iznīcināšanai (ko paveica briti) un britu varasiestāžu nežēlīgai vietējo iedzīvotāju apspiešanai. Viens no ievērojamākajiem bada Indijā lieciniekiem, rakstnieks Viljams Digbi (1849–1904), kurš 1876.gadā bija Madrasā, rakstīja: “Ja pēc 50 gadiem vēsturnieki pētīs Lielbritānijas lomu pasaulē, tad miljoniem indiešu veltīgā nāve būs epohālākais un acīmredzamākais mantojums.” Maiks Deiviss savā Viktorijas laikmeta Indijai veltītajā monogrāfijā (Mike Davis “Late Victorian Holocausts”) šo laiku nosauc par viktoriāņu holokaustu. Viņš apgalvo, ka miljoniem cilvēku tolaik mira dēļ politiskiem lēmumiem. Indieši ne reizi vien mēģināja sacelties, bet tās katru reizi visnežēlīgākā kārtā tika apspiestas, bet sacelšanās līderi tika pakļauti publiskiem paraugnāvessodiem.
Ķīna. XIX gadsimta beigas un XX gadsimta sākums. Ķīna ir sena valsts ar dižu kultūru un tūkstošgadu valstiskuma un lielu teritoriju pārvaldīšanas pieredzi. Rietumu komersantiem bija viena prece, uz kuru varēja radīt mākslīgu pieprasījumu, apejot Ķīnas valdības aizliegumus. Tas bija opijs. Eiropiešu biznesmeņus neuztrauca, ka šī prece ir nāvējoša narkotika. Tieši pretēji, sabiedrības narkotizācija garantēja viņiem arvien pieaugošāku peļņu. Ķīna, saprotot šādas preces izplatības sekas, ieviesa opija ievešanas visstingrākos aizliegumus. Atbildot uz šīm Ķīnas valdības darbībām, Rietumvalstis sākumā Lielbritānijas, bet vēlāk arī Francijas un ASV personā veica militāru agresiju pret Ķīnu. Šos notikumus vēsturē nosauca par opija kariem. To rezultāts bija Ķīnas pilnīgs pagrimums, izputināšana un suverenitātes zaudēšana. Bet visdrausmīgākās sekas bija faktiski piespiedu Ķīnas sabiedrības narkotizācija no Rietumu biznesmeņu puses, kuri piegādāja narkotikas ar tiešu Eiropas valstu armiju atbalstu. Precīzs upuru skaits nav zināms. Rietumvalstu kundzības laikā Ķīnā no narkotikām atkarīgo cilvēku skaits pieauga desmitiem reižu, bet kopējais iedzīvotāju skaits samazinājās par 40 miljoniem.
Tāpat nav iespējams noteikt kopējo bojāgājušo skaitu, kas kļuva par kapitālisma uzplaukuma un koloniālisma upuriem daudzās citās pasaules daļās laika posmā no 18. līdz 20.gadsimtam. Daudzas tautas šo procesu rezultātā vienkārši tika iznīcinātas. Tiekot pakļautas militārai agresijai un izputināšanai, vietējo saimniekošanas veidu un kultūras iznīcināšanai, tās, pēc nonākšanas pilnīgā pagrimumā, izmira 1- 2 paaudžu laikā. Tai pat laikā pašu valstīs kapitālisti visnežēlīgākajā kārtā ekspluatēja savu valstu iedzīvotājus.
Kapitālisti buržuāziskās revolūcijās gāza aristokrātu varu – iepriekšējo eliti, iepriekšējos cilvēku likteņu saimniekus. Tolaik cilvēkiem tika apsolītas jaunas brīvības un tiesības. Tomēr realitātē buržuāziskās revolūcijas, kuras pavēra ceļu kapitālisma attīstībai, noveda pie elišu un ekspluatācijas formas maiņas, bet ne pie nevienlīdzības un cilvēku paverdzināšanas režīma likvidēšanas. Savas attīstības gaitā kapitālisms izveidoja savu eliti un savu aristokrātiju, kuras vara, atšķirībā no iepriekšējās aristokrātijas, nebija atklāta. Jaunā kapitālistiskā elite nebija piesaistīta nevienai valstij un nevienai tautai. Tā bija autonoma un dzīvoja tikai sev bez pārāk ciešām saitēm ar tautu, kuru tā ekspluatēja. Tās atbildības pret cilvēkiem paliekas, kuras bija raksturīgas iepriekšējai aristokrātijai, tika pilnībā zaudētas.
Transatlantiskās elites rašanās ir likumsakarīgs kapitālisma attīstības rezultāts. Visi kapitālistisko attiecību dalībnieki tiecas pēc ekspansijas – pēc jaunu tirgu iegūšanas no vienas puses un pēc monopolstāvokļa iegūšanas esošos tirgos no otras puses. Izaugot līdz nacionālo robežu apmēriem, lielkapitāls sagrābj jaunas teritorijas un pārvērš tās par savām kolonijām tieši tāpat kā līdz viņiem rīkojās monarhi un aristokrātija. Saskaroties ar spēcīgu konkurentu vai arī ar slēgtu teritoriju, kura pretojas ekspansijai, kapitālists, lai nodrošinātu savu preču iekļūšanu tajā, vārda burtiskā nozīmē piesaka karu. Un argumenti šai gadījumā ir nevis preces cena un kvalitāte, bet gan tanki, lielgabali un nāvē ejoši miljoniem cilvēku. Tieši tāda bija Pirmā pasaules kara būtība, kad dēļ dažu izredzēto bagātības un varas pieauguma gāja bojā vairāk kā 10 miljoni nevainīgu cilvēku. Šādas cīņas rezultātā lielkapitālistiem paliek arvien mazāk konkurentu, bet paši uzvarētāji kļūst arvien lielāki. Viņi arī veido kapitālistisko eliti, kuras pārvaldībā pašreiz atrodas visa pasaule. Ievērojama daļa no šīs elites ir vecā Rietumvalstu aristokrātija, kura spēja izmantot savu ietekmi un priekšrocības, lai iekļautos jaunajā kapitālistiskajā pasaulē, saglabājot savu varu un ietekmi.
Kādēļ kapitālisti sāka piekāpties, kādēļ radās “kapitālisms ar cilvēcīgu seju” un kādēļ pašreiz tiek uzbrukts sociālās valsts koncepcijai
Kapitāls nopērk politisko varu visās valstīs, kurās tam izdodas iekļūt. Kapitāls veic savu pārvaldi, slēpjoties aiz likumības fasādes un aizsedzoties ar vienas vai otras valdības policistu nūjām. Izmantojot parlamentārās demokrātijas ilūziju (tautas piedalīšanās sabiedriskajos procesos ilūziju), kapitālisti noņem no sevis atbildību par jebkurām savu darbību negatīvajām sekām un paliek tautas dusmām neaizsniedzami. Viņi izmanto vēlēšanas kā tautas neapmierinātības tvaika nolaišanas mehānismu. Galu galā valdību var nomainīt, bet īstie valdītāji paliek neskarti. Vai gan lieki ir jāizskaidro, ka tauta var izvēlēties tikai no tiem kandidātiem, kurus tai piedāvā masu informācijas līdzekļi, kuri pieder tai pašai lielkapitālistu oligarhijai. Pēc tam kad tautas ievēlētais politiķis nebūs izpildījis dotos solījumus, tautai iesmērēs jaunus kandidātus, kuri atkal apsolīs, šoreiz pilnīgi noteikti atrisināt cilvēku problēmas, atkal neizpildīs… un tā līdz bezgalībai. Tā rezultātā kapitāla vara ir kļuvusi par efektīvāku kundzības veidu kā aristokrātu dzimtu vara.
Tāpēc, saprotot šo kapitālistu spēku, var būt grūti saprast kādēļ lielkapitāla oligarhija gāja uz tik lielu piekāpšanos strādājošo priekšā XX gadsimta sākumā. Nekāda sašķelta masu pretestība nav šķērslis tik varenam spēkam, kuram kalpo likums un valstu represīvais aparāts, kuri pietiekami veiksmīgi tiek galā ar lokālām neapmierinātības izpausmēm. Kas tad notika XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā? Kas lika kapitālistiskai elitei sākt rīkoties pretēji pašu interesēm, ierobežojot savu visatļautību un savu varu?
Protams, strādnieku pretestība pieauga un paplašinājās, strādnieki apvienojās arodbiedrībās, bet kādus gan rezultātus viņi varēja sasniegt, ja viņiem nebija nākotnes redzējuma, perspektīvas, sapratnes par to, kādai tad ir jābūt dzīvei pēc tam un pats galvenais, kā tādu nākotnes dzīvi ir jāorganizē un jānodrošina. Bez kopējas teorijas strādnieki nevarēja noformulēt kopējus mērķus, kuru sasniegšana mainītu visu sistēmu, nevis tikai novērstu kādu lokālu netaisnību kādā vienā atsevišķā uzņēmumā. Bez šādiem mērķiem strādnieki nevarēja apvienoties.
XIX gadsimta beigās radās šāda teorija, kura deva iespēju strādniekiem apvienoties kopēju mērķu sasniegšanai. Tās autors ir Kārlis Markss (1818-1883). Marksa teorija atsedza ekspluatācijas mehānismus, izskaidroja tos un ieskicēja alternatīvas sabiedriskās iekārtas perspektīvas. Šo alternatīvo sabiedrisko iekārtu nosauca par komunistisku. Un Austrumeiropā (Krievijā) notika tolaik (un arī pašreiz) šķietami neiespējamais – radās kaut kas pavisam jauns un nepieredzēts, strādnieku un zemnieku valsts – pirmā sociālistiskā valsts vēsturē, kura par savu mērķi uzstādīja komunistiskas sabiedrības radīšanu. Šīs valsts ideoloģijas pamatā bija visu cilvēku iespēju un tiesību vienlīdzība. Padomju Krievijā izzuda cilvēku dalījums kungos un vergos, tika sagrauti kārtu šķēršļi un kļuva neiespējams, ka viens cilvēks ekspluatē citu cilvēku.
Īsumā kapitālistiskās un padomju sistēmas atšķirību var aprakstīt sekojoši. Kapitālistiskā sabiedrībā lielākā daļa produkcijas, ko rada strādnieks, kā peļņa nonāk ražošanas īpašnieka rīcībā. Strādniekam par darbu pienākas tikai minimums, ko pats kapitālists arī nosaka. Kapitālists šai ziņā nekādi nebija ierobežots strādnieka apstākļu noteikšanā. Bija pieļaujama gan 18 stundu darba diena, gan verdzisks bērnu darbs, gan strādnieku izmitināšana barakās. Kapitālistam rūpēja tikai izdevumi un lai strādnieks varētu izdzīvot un turpināt darbu. Faktiski darbinieki atradās vergu stāvoklī. Padomju sabiedrībā situācija kardināli mainījās. Tika atcelts privātīpašums uz ražošanas līdzekļiem, tas ir uz rūpnīcām, fabrikām un citiem uzņēmumiem. Par vienīgo to īpašnieku kļuva valsts, kura savukārt atgrieza visu saražoto produktu atpakaļ strādājošajiem. Visa tā peļņa, ko kapitālismā piesavinājās kapitālists, atgriezās pie cilvēkiem kā bezmaksas izglītība, bezmaksas veselības aizsardzība, bezmaksas dzīvokļu celtniecība un citi sociālie labumi. Visa sabiedrība bija saistīta savā starpā ar šo pārdali, visiem bija kopēji noteikumi un tiesības. Paaugstinot savu darba ražīgumu, cilvēki paaugstināja sabiedriskā produkta kvalitāti. Caur šī produkta pārdali katrs ieguva sava personiskā patērējamā produkta kvalitātes paaugstināšanos, dzīves līmeņa kāpumu un jaunas iespējas pašrealizācijai.
Un tas ir tikai ekonomiskais aspekts, bija arī citas atšķirības. Pirmkārt cilvēku sasvstarpējajās attiecībās, tajā kā cilvēks uztvēra sevi pasaulē un vēsturē. Cilvēks pārstāja dzīvot bailēs par nākotni, pārstāja būt kareivis visu karā pret visiem, pārstāja justies kā zvērs džungļos, kur izdzīvo tikai spēcīgākais. Cilvēki kļuva biedri kopējas lietas realizēšanā. Visbeidzot pazuda galvenais karu cēlonis, jo vairs nebija nepieciešamība kapitālistu konkurences cīņā sagrābt jaunas resursu bāzes un tirgus. Šīs kapitālisma un sociālisma sistēmu atšķirības kļuva acīmredzamas miljoniem strādājošo visā pasaulē.
Tātad 20.gadsimta sākumā radās Padomju Krievija. Samērā ātri kļuva redzama jaunās valsts un sabiedriskās sistēmas dzīvotspēja, noturība, attīstības perspektīvas un pirmie panākumi. Padomju Krievija un vēlāk Padomju Savienība kļuva par reālu kapitālistiskās sabiedrības alternatīvu. Tā strādājošo kustībai visā pasaulē radās īsta cerība, tai radās īsts sabiedrotais tā ceļa mērošanai, ko pasaulei parādīja Padomju Krievija. Bet kapitālistiskās pasaules valdošajām aprindām draudēja to kundzības pilnīga iznīcināšana. Tieši tas un nekas cits tik kardināli mainīja Rietumvalstu lielkapitālistu oligarhijas uzvedību un attieksmi. Šādos apstākļos viņiem nemaz nebija citas izvēles, viņi bija spiesti upurēt ļoti lielu daļu, lai nepazaudētu pilnībā visu.
1930.gadā Ņujorkas gubernators, vecas amerikāņu aristokrātu ģimenes un liela Volstrītas finanšu grupējuma pārstāvis Franklins Delavo Rūzvelts (1882-1945) 1932.gadā, uzstājoties ASV Demokrātu partijas kongresā, paziņoja: “Nav nekādu šaubu, ka komunistiskās idejas pieņemsies spēkā visā valstī, ja vien mēs nespēsim uzturēt vecos ideālus un sākotnējos demokrātijas mērķus. Republikāņu partijas līderu nespēja atrisināt mūsu problēmas var novest pie radikālisma uzplaiksnījuma.” Kā atbildi komunisma briesmām Rūzvelts piedāvāja savu “Jauno kursu”, kuru viņš sāka realizēt pēc ievēlēšanas par ASV prezidentu 1932.gadā. Lūk, kā Rūzvelta “Jauno kursu” raksturoja pasaulslavenais rakstnieks Herberts Velss (1866-1946): “”Jaunais kurss” ir vienkārši mēģinājums radīt darbojošos sociālismu un novērst sociālo sprādzienu Amerikā. Tas īpatnējā kārtā līdzinās krievu eksperimenta dīvainajām programmām un plāniem. Amerikāņi izvairās no vārda sociālisms lietošanas, bet kā lai savādāk to visu sauc?”
Viss, kas lielkapitālistiem bija nepieciešams, saglabāt kapitālistisko sistēmu, saglabāt pašu nevienlīdzības principu, saglabāt viņu kontrolējošo stāvokli sabiedrībā un tad vēlāk, kad situācija izmainītos, visu varētu atspēlēt atpakaļ – sociālās garantijas pakāpeniski var samazināt, bet plašu tautas masu līdzdalība valsts pārvaldē kapitālistiskās valstīs vienmēr ir bijusi iluzora.
Grovers Ferrs (ASV): “Mēs dzīvojam XXI gadsimtā, iepriekšējais gadsimts jau ir beidzies, bet apskatīsimies uz to. Es teiktu, ka XX gadsimts vistiešākajā nozīmē bija Padomju Savienības gadsimts. Es negribu pazemināt citus nozīmīgus XX gadsimta spēkus, tomēr krievu revolūcija bija kā neviens cits notikums pats galvenais iepriekšējā gadsimtā – viss pārējais griežas ap šo dižo pieredzi (sociālismu un komunismu). Šis notikums atstāja ietekmi pilnīgi uz visu pasaulē – gan uz pasaules krīzēm, gan arī sasniegumiem. Tomēr galu galā komunistiskā kustība Padomju Savienībā, Ķīnā un citās valstīs izbeidzās. Un te nav būtiski vai tas notika dēļ iekšējā vājuma vai arī dēļ līderu nodevības – kādēļ tas tā notika vēl būs jānoskaidro. Galvenais pašreiz ir fakts, ka komunistiskā kustība ir beigusies, un mēs dzīvojam laikā, kurā ir redzamas šī fakta sekas.
Pirmo reizi pēdējo simts gadu laikā pasaulē nav spēcīgas un vienotas strādājošo kustības, kura iestātos par jaunas un taisnīgas sabiedrības izveidošanu. Pašreiz esošās strādājošo kustības ir stipri sašķeltas, vājas un nepārliecinātas par saviem spēkiem. Manuprāt, šī situācija ir devusi lielkapitālistiem, jeb globālistiem, 1% pasaules iedzīvotāju iespēju strauji palielināt savu peļņu, strauji samazinot strādājošo dzīves līmeni visā pasaule, nevis tikai Austrumeiropā. Austrumeiropā dzīves līmenis kritās katastrofāli. Domāju man nav jums jāstāsta cik straujš bija dzīves līmeņa kritums 1990-o gadu sākumā Krievijā, bijušajās PSRS republikās un bijušā sociālistiskā bloka valstīs. Bet tagad kaut kas līdzīgs notiek arī Rietumvalstīs, jo nav vairs alternatīvu spēku.
Mēs ASV saņēmām bezdarbnieku pabalstus, pieticīgu medicīnisko apdrošināšanu, mazus sociālos pabalstus 1930-ajos un 1960-ajos gados. Manuprāt, tas notika galvenokārt tikai tāpēc, ka ASV valdība centās pierādīt, ka kapitālisms var būt humāns, ka komunisms nav vajadzīgs, ka mēs varam dabūt cienīgu dzīvi un visu dzīvei nepieciešamo arī kapitālisma apstākļos. Tagad, kad šīs komunistiskās kustības vairāk nav vai arī kad tā ir ļoti stipri sašķelta, kapitālistiem vairs nav nepieciešamības uzpirkt strādājošos ar sociālajiem pabalstiem. Attiecīgi kapitālisti vairāk to nedarīs, jo viņi vairs nebaidās, ka strādājošie varētu pievērsties komunistiskām idejām. “
Tagad atbildēsim uz jautājumu, kuru uzdevām pašā sākumā. “Kāpēc kapitālisti gāja uz ļoti lielu piekāpšanos cilvēkiem, daloties ar viņiem savā varā un peļņā? Kāds tam bija iemesls?” Tagad mēs droši varam atbildēt, ka šis iemesls bija bailes.
Sociālās garantijas un ļaužu masu ilūzija, ka tās piedalās savu valstu politiskajā dzīvē, bija Rietumvalstu kapitālistu upuri, ko tie bija spiesti nest, lai saglabātu savu vadošo lomu. Tas arī izveidoja Rietumvalstu sabiedriskā konsensusa (vienprātības) pamatu, ko apskatījām pašā sākumā. Tas nodrošināja kompromisu un salīdzinošu saskaņu sabiedrībā starp eliti un ierindas pilsoņiem. Tas līdz pēdējam laikam bija Rietumvalstu sociālā miera pamats, kamēr eksistēja Padomju Savienība, kamēr eksistēja alternatīva sabiedriskā iekārta un attiecīgi, kamēr eksistēja reālas un pastāvīgas briesmas, ka ļaužu masas var cīnīties par labāku dzīvi pēc PSRS parauga.
Grovers Ferrs (ASV): “Pašreiz notiek ļoti nopietni mēģinājumi demontēt sociālās valsts koncepciju. Sociālajiem iekarojumiem tiek nopietni uzbrukts. Viens no šī uzbrukuma uzdevumiem ir diskreditēt sociāldemokrātu idejas, kas ir ļoti tālas no komunisma idejām, bet kas grib saglabāt šo sociālo valsti. Sociālajiem iekarojumiem uzbrūk visur, arī ASV. Mums nekad nav bijušas augstas sociālās garantijas, bet arī tas mazumiņš, kas ir, pašreiz ir nopietni apdraudēts. Tomēr vislabāk pašreiz ir apskatīties uz Rietumeiropu, kur pašreiz paplašinās uzbrukums sociālajai valstij visos virzienos. Elitārie ekonomisti, politiķi un žurnālisti visu laiku spriedelē par to, ka sociālās garantijas vairs nevar atļauties. Viņi grib pateikt, ka vienīgā izeja no finanšu krīzes ir savilkt ciešāk jostas – samazināt algas, samazināt dzīves standartu līmeni un minimizēt sabiedriskā patēriņa fondus. Tikai tādos apstākļos šajās valstīs var izdzīvot kapitālisms.”
Pasaule bez Padomju Savienības kaut kādā mērā ir atgriešanās pagātnē. Tā ir viduslaiku sabiedriskās iekārtas restaurācija ar stingru hierarhiju un cilvēku dalījumu kungos un kalpos. Un ar kungu visatļautību un kalpu beztiesiskumu. Tā ir totāla un visaptveroša sociālās elles sabiedrība cilvēku vairākumam.
Grovers Ferrs (ASV): “Pasaules komunistiskā kustība ir apdzisusi un mūs rauj iekšā haosā. Tāds ir vēsturiskais laikmets, kurā mums ir nepaveicies dzīvot. Man tā nav liela bēda, jo es jau esmu ļoti vecs, bet jaunākiem cilvēkiem, maniem bērniem, jūsu bērniem, dzīvot šajā pasaulē būs daudzkārt sarežģītāk. Viņiem vairs nebūs tādu sociālo garantiju. Lai ko arī nestāstītu par Padomju Savienību, tur bija sociālās garantijas. Tas ir tas, ko cilvēki cienīja sociālismā. Tagad tas ir zudis.”
Vēstures profesors Hanss Hautmans (Austrija): “Jaunatnes nākotnes perspektīvas mūsu sabiedrībā ir ļoti sliktas un šis apstāklis ir cieši saistīts ar komunistiskās sistēmas pazušanu. Agrāk to pat nevarēja iedomāties, ka var atstāt lielāko daļu cilvēku bez eksistenciālā atbalsta, jo tad viņi varētu sākt simpatizēt konkurējošai sabiedriskai iekārtai. Sociālistiskā sistēmā nezināja kas tas ir bezdarbs un kamēr eksistēja šī sistēma arī Rietumvalstīs bezdarba līmenis bija zems. Līdz ar sociālistiskās sistēmas pazušanu bezdarba līmenis Rietumvalstīs strauji pieauga un tas nozīmē, ka jaunatnes nākotnes perspektīvas ir drūmas.”
Līdz ar PSRS sabrukumu arī komfortablā Rietumvalstu pasaulīte, kādu mēs to pazinām 20.gadsimta otrajā pusē, pārstāj eksistēt. Ja nav PSRS, tad Rietumvalstu elitei vairs nav nepieciešamības spēlēt iedzīvotāju simpātijas izraisošas spēlītes, tāpēc viņi samazinās izmaksas un palielinās ekspluatāciju.
Kapitālisms kā globālo problēmu un gaidāmās civilizācijas katastrofas iemesls
Andrejs Fursovs (Krievija): “Septiņdesmito gadu vidū “welfare state” jeb sociāli nodrošinātā valsts sasniedza maksimālās savas efektivitātes robežas. Bez tam tolaik Rietumvalstu augšējie slāņi saprata, ka tālāka ražošanas attīstība, tālāka šādas socializācijas tendenču attīstība novedīs pie Rietumvalstu valdošo aprindu pozīciju vājināšanās, un vidusšķira kopā ar strādnieku šķiras augšējiem slāņiem un viņu intereses paudošajām kreisā spārna partijām dos izaicinājumu valdošajām aprindām. Tāpēc tā nav nejaušība, ka 1975.gadā pēc Trīspusējās komisijas pasūtījuma tīs ievērojami Rietumvalstu pētnieki Mišels Krozjē (Michel Crozier 1922-2013), Semjuels Hantingtons (1927-2008) un Dzodzi Vatanuki (Joji Watanuki) uzrakstīja dokumentu, kurš saucas “Demokrātijas krīze” (The crisis of democracy – http://www.trilateral.org/download/doc/crisis_of_democracy.pdf ). Tas ir atklāts un es pat teiktu cinisks dokuments, kurā melns uz balta ir rakstīts, ka demokrātija ir nevis vērtība pati par sevi, bet tikai instruments, un ka, ja pašreizējās sabiedriskās tendences (uz 1975.gadu) saglabāsies, tad iespējams kāds efektīvi izaicinās eliti. Lai to nepieļautu, nepieciešams masās radīt apātisku noskaņojumu, depolitizēt masas. Pēc būtības šis dokuments bija pamatojums uzsākt uzbrukumu vidusšķiras un strādājošo pozīcijām. Tā ir jautājuma politiskā puse.
Ja mēs paskatīsimies uz laika posmu no 1980.gada līdz 2010.gadam, tad tā palielam ir trīsdesmitgade, kurā sabiedriskais produkts tika pārdalīts par labu sabiedrības augšējiem slāņiem. Tas ir, vidusšķirai tika atņemts, strādnieku šķiras augšējiem slāņiem tika atņemts un labumu no tā guva lielkapitālisti. Tātad trīsdesmitgade pēc 1980.gada ir kapitālistiskās elites kontruzbrukums vidusšķirai un strādājošajiem.”
2010.gadā Cīrihes Tehniskajā augstskolā (Šveicē) tika veikti fundamentāli zinātniski pētījumi par pasaules ekonomikas subjektu (uzņēmumu īpašnieku) savstarpējo saistību (http://www.newscientist.com/article/mg21228354.500-revealed–the-capitalist-network-that-runs-the-world.html#.VVnitHmJjDc ). Jāatzīmē, ka šiem rezultātiem var uzticēties, jo institūts, kurā tika veikts pētījums ir prestižākais Šveicē un tajā ir mācījušies un pasnieguši 22 Nobela prēmijas laureāti.
Pētījumā tika apstrādāti dati par 37 miljoniem kompāniju. Rezultāti liecina, ka 60% no visu šo kompāniju summārās peļņas ir attiecināmas uz korporāciju grupu, kurā ietilpst tikai 1318 kompānijas. Savukārt no šīm 1318 kompānijām izdalās superanklāvs ar 147 kompānijām, kurš kontrolē 40% no visas korporatīvās vides peļņas. Visu 147 kompāniju aktīvi pārklājas viens ar otru, kas faktiski nozīmē, ka šī kompāniju grupa ir vienu un to pašu īpašnieku kopīpašums. Tas ir, 147 kompānijas ar vieniem un tiem pašiem īpašniekiem kontrolē visu pasaules ekonomiku, uzstāda noteikumus un attiecīgi ir galvenie peļņas guvēji. Vēl ir jāpiemin, ka vairums no šīm kompānijām ir finansu institūti – bankas, investīciju fondi utt.
Šī lielkapitālistu sabiedrība nav monolīta un sastāv no dažādiem klaniem un grupām, kur katram ir savas intereses. Tomēr viņi koordinē savas darbības, pakļaujas iekšējiem noteikumiem un panāktajām vienošanām. Viņus apkalpo valsts struktūras, viņu labā strādā pētnieciskie centri, daudzu valstu armijas sāk karot pēc viņu norādījumiem. Tā ir īsta neredzamā vara, kuras saknes ir meklējamas ļoti tālā pagātnē. Tajā ir savi pastāvīgie draugi un ienaidnieki, kā arī viņu vidū ir sava hierarhija, tradīcijas un radnieciskās saites starp sistēmas kodola dalībniekiem.
Pasīvo sabiedrisko procesu dalībnieku enerģija (ierindas cilvēku, biznesmeņu, politiķu utt.) tiek izmantota no elites puses savu plānu realizēšanai. Katrs, kurš neiet pret sistēmu, to baro, pat ja to neapzinās. To dara ikviens no mums, kurš vienkārši iet uz darbu, attīsta savu biznesu vai strādā valsts pārvaldē.
Lielākās daļas cilvēku individuālo interešu dažādībai patiesībā ir viens pamats. Lielākajā daļā gadījumu tā sākumā ir vēlme tikai izdzīvot un iegūt materiālo labklājību, bet pēc tam tā ir vēlme atbilst sabiedrības attīstītāko pārstāvju patēriņa līmenim, kuri savukārt arī tiecas nepārtraukti paaugstināt savu materiālo nodrošinātību. Tā ir vāveres bezgalīgā skriešana ritenī, kas darbina šo sabiedriskās sistēmas mašīnu. Bet kurš sēž pie šīs mašīnas stūres un uz kurieni tas viņu stūrē?
Elite, izmantojot vienu cilvēku enerģiju, citu cilvēku alkatību, pateicoties mūsu nezināšanai un kūtrumam, realizē savas intereses un viegli pārvar to pretestību, ko izrāda atmodušais un sašķeltais sabiedrības mazākums. Uzstādot sev naudu un patērēšanu kā galvenās vērtības un dzīves saturu, mēs esam atdevuši brīvību un iespēju noteikt mūsu nākotni to rokās, kuriem ir vara šo naudu kontrolēt. Un šie cilvēki arī mūsu vietā izlemj mūsu nākotni. Virkne elitāru klubu visā pasaulē spriež par pasaules nākotnes perspektīvām un savu vietu tajā.
Pašreiz eksistē vesels klubu, forumu un organizāciju tīkls (Bohemian Grove, Council on Foreign Relations, Propaganda Due (P2), Black International, Opus Dei, Chathman House u.c.), kur atklātā vai slēgtā režīmā tiek spriests par nākotnes jautājumiem ģeopolitikā, ekonomikā, ekoloģijā un citiem planetāra mēroga jautājumiem.
Dažas no šīm organizācijām sabiedrībai ir labi zināmas un tām ir gana sena vēsture. Tāds, piemēram, ir Romas klubs, kuru 1968.gadā dibināja ietekmīgi Eiropas biznesmeņi un politiķi. Šai sabiedriskajai organizācija bija jākļūst par pasaules elites intelektuālo domu apmaiņas vietu. Ikgada Romas kluba ziņojumi (īpaši 1970-ajos un 1980-ajos gados) bija pamats tālākās Rietumvalstu elites vienotas rīcības stratēģijas izstrādē un tādējādi tas ietekmēja visas cilvēces attīstības gaitu.
Bet ir arī mazāk atvērtas organizācijas, piemēram, Trīspusējā komisija, kuru dibināja Deivids Rokfellers un Zbigņevs Bžezinskis (1928) un kas apvieno Amerikas, Eiropas un Āzijas ietekmīgākos biznesmeņus un politiķus.
Vēl slēgtāka tipa organizācija, kura darbojas kopš 1954.gada, plašākai publikai ir zināma ar nosaukumu Bildenbergas klubs. Tā dalībnieki ilgu laiku slēpa no sabiedrības gan savu sastāvu, gan darbību. Šīs organizāciju ietekmi uz pasaulē notiekošajiem procesiem ir grūti pārspīlēt.
Lūk, tikai dažu Bildenbergas kluba dalībnieku vārdi: Bils Klintons (bijušais ASV prezidents), Tonijs Blērs (bijušais Lielbritānijas premjerministrs), princis Filips (Lielbritānijas karalienes Elizabetes II vīrs), Huans Karlos I (Spānijas karalis), karaliene Sofija (Spānijas karaliene), Beatrikse (bijusī Nīderlandes karaliene, kura 2013.gadā atteicās no troņa par labu savam dēlam), Valerī Žiskārs Destēns (bijušais Francijas premjerministrs un galvenais no ES konstitūcijas autoriem), Henrijs Kisindžers (ietekmīgs ASV politiķis, bijušais ASV Valsts sekretārs, kurš ilgus gadus lielā mērā noteica ASV ārpolitikas virzienus), Deivids Rokfellers (baņķieris, valsts darbinieks, globālists un Rokfelleru klana vadītājs), Nelsons Rokfellers (ASV politiķis, baņķieris un bijušais ASV viceprezidents), Zbigņevs Bžezinskis (ASV valsts darbinieks un viens no galvenajiem aukstā kara ideologiem), Alens Grīnspens (bijušais ASV Federālo Rezervju sistēmas (Centrālās bankas analogs) vadītājs), Kondolīza Raisa (bijusī ASV valsts sekretāre), Pols Vulfovics (ASV Aizsardzības ministra vietnieks, ASV hegemonijas vienpolārā pasaulē galvenais ideologs).
Bildenbergas klubā apspriestie jautājumi un uzdevumi ir vairāk kā konkrēti un pieņemtiem lēmumiem bieži vien ir operatīvs raksturs. Tikai pēdējo gadu laikā Bildenbergas klubs kļuva mazliet atvērtāks – tika izveidota kluba interneta mājas lapa un tika sākts rīkot preses konferences. Analītiķiem ir divas versijas kādēļ kluba dalībnieki šādi mainīja savu darbības stilu. Pirmā apgalvo, ka mūslaiku apstākļos nav pilnībā iespējams slēpt kluba darbību un turpmākā slēpšanās tikai izraisītu arvien pieaugošāku interesi par kluba darbību un radītu arvien jaunas aizdomas. Otra versija apgalvo, ka tādējādi cilvēki tiek pieradināti pie domas, ka tas ir normāli, ka visu pasaules sabiedrību pārvalda kaut kāda elitāra grupa, kuru sabiedrība nespēj kontrolēt un kura nenes sabiedrības priekša nekādu atbildību.
Tātad oligarhiskā elite grib atgriezt savu iepriekšējo ietekmi un varenību, mainot to stāvokli, kurā viņi kaut kādā mērā ir atkarīgi no ierindas pilsoņiem. Viņi grib pārstāt ņemt vērā ierindas pilsoņu intereses. Tomēr ir arī vēl viens pašreizējā stāvokļa un globālo izmaiņu objektīvs iemesls – pasaule ir kļuvusi pārāk maza, bet iedzīvotāju prasības pārāk lielas. Pat ja Rietumvalstu elite gribētu saglabāt pašreizējo stāvokli, to sabiedrisko konsensusu, par kuru runājām iepriekš, tā to vienkārši nespētu izdarīt kapitālistiskās sistēmas un vispārējas patērēšanas filozofijas ietvaros. Mūsu planētas resursi strauji izsīkst.
Ziņojumā, kuru sagatavoja Apvienoto Nāciju Pārtikas un Lauksaimniecības organizācija (Food and Agriculture Organization of the United Nations) ir teikts, ka badacietēju skaits pasaulē pieaug ar katru dienu un nu jau ir pārsniedzis vienu miljardu cilvēku. Visus pēdējos gadus pārtikas cenas pasaulē nepārtraukti pieaug un līdz ar tām pieaug arī badacietēju skaits. Ņemot vērā cilvēku dabisko pieaugumu, līdz 2030.gadam ir nepieciešams palielināt pārtikas ražošanas apjomus par 60%. Mūsdienu apstākļos nekas tāds nav iedomājams. Pašreiz situācija ar auglīgajām zemēm un dzeramo ūdeni ir katastrofāla. Jau tagad vairāk kā 25% lauksaimniecības zemju atrodas vidējā vai pēdējā degradācijas stadijā, tas ir zeme šajos rajonos ir noplicināta un zaudē spēju dot ražu. Tādējādi samazinās jau tā ierobežotās iespējas iegūt lauksaimniecības ražas un šajos apstākļos nevar būt runa par 60% ražas pieaugumu.
Kas attiecas uz dzeramo ūdeni, ir jāsaka, ka jau šobrīd daudzas valstis ir sasniegušas dzeramā ūdens lietošanas griestus. Attīstītajās valstīs ir piesārņots apmēram 95% dzeramā ūdens, ASV 37% ezeru ūdens ir tik piesārņots, ka tas nav derīgs pat, lai peldētos. Paredzams, ka uz 2025.gadu 3,4 miljardi cilvēki dzīvos dzeramā ūdens trūkuma apstākļos.
Lai atbrīvotu jaunas zemes lauksaimniecības vajadzībām, notiek masveida mežu izciršana. Zeme, ja tajā ir par maz mežu, nespēj noturēt mitrumu, barot upes un veidot lietus mākoņus. Tas viss noved pie klimata izmaiņām gan lokālos, gan globālos mērogos un gala rezultātā pie veselu reģionu pārvēršanos tuksnešos.
Pēc ANO ziņojuma datiem laika periodā no 2000. līdz 2010.gadam pasaule zaudēja 5,2 miljonus hektāru meža gadā. Tas ir, pirmajā XXI gadsimta desmitgadē pasaule pazaudēja mežu Francijas teritorijas apmērā, bet laika periodā no 1990.gada līdz 2000.gadam tika izcirsts mežs Spānijas un Vācijas teritoriju apmērā.
Ja vēl ņemam vērā atmosfēras piesārņojumu ar indīgajiem rūpniecības izmešiem gaisā, nespēju pārstrādāt visus patēriņa atkritumus, ģenētiski modificēto produktu ielaušanos dabiskajā vidē, tad mēs ieraudzīsim ceļu uz pilnīgu Zemes biosfēras un attiecīgi arī visas cilvēces iznīcināšanu. Augstāk minētās problēmas izsauks nepieredzētus sociālos satricinājumus. Krīzes procesi skars visus Zemes iedzīvotājus, iekustinās milzīgas cilvēku masas un mainīs daudzu valstu politiku. Pasaule kļūs par vietu, kur notiek visnežēlīgākās cīņas par izdzīvošanu. Iedomājieties, kas notiks, ja pilnā apmērā tiks izlietoti mūsdienu masu iznīcināšanas ieroči, sākot no kodolieročiem un beidzot ar bioloģiskajiem, un jūs iegūsiet pilnīgu tuvojošās apokalipses ainu.
Rietumvirdžīnijas universitātes profesors Marks Taugers (ASV): “Mums ir jāizdomā, ko darīt, kad beigsies nafta. Mēs pašreiz novērojam dzeramā ūdens trūkumu, mums ir reālas pārtikas trūkuma un transportēšanas krīžu briesmas. Mēs nevaram sev atļauties pieiet iracionāli šīm problēmām.”
Tomēr šī pirmajā acumirklī šķietami nepārvaramā un katastrofālā situācija ir atrisināma, ja veic saprātīgu dzīves organizēšanu, samazina nepiesātināmo patēriņu un ievieš jaunas ražošanas tehnoloģijas. Daudzi zinātnieki no dažādiem pētnieciskiem centriem pārliecinoši runā par to, ka Zemes biosfēra, ja pret to attiecīgi izturas, ir spējīga pabarot daudz lielāku cilvēku skaitu nekā uz tās dzīvo pašreiz, nodrošinot dzīvi visiem un katram.
Mūsdienu cilvēces problēmas nav cilvēka kā tāda problēmas, bet gan izveidojušās sabiedriskās sistēmas – kapitālisma problēma, kas balstās uz ekspansijas, ekspluatācijas un patēriņa principiem. Šīs sistēmas ietvaros jebkurš jautājums tiek skatīts tikai no ekonomiskā lietderīguma skatu punkta atsevišķiem individuāliem subjektiem, kuri ir atdalīti no pārējās pasaules. Cilvēks un daba šajā sistēmā netiek apskatīti kā vērtība paši par sevi. Kapitālam tas ir tikai resurss un vidē caur ko tas var eksistēt. Nav iespējams ekonomiskām metodēm izmērīt dzīvību uz Zemes, kā arī cilvēku sāpes un ciešanas. Tāpēc ir jāmaina sabiedriskā sistēma, kas, protams, prasīs visas sabiedrības pārveidošanu, cilvēku apziņas un sapratnes līmeņa izmainīšanu, pavisam citu vērtību akcentēšanu un starp cilvēkiem būs jāveido pavisam citādas savstarpējās attiecības, nekā tās ir pašreiz. Šādā sabiedrībā vairs nebūs vietas esošajai elitei ar tās milzīgo personiskā patēriņa pieprasījumu un kontrolējošo stāvokli attiecībā uz sabiedrības vairākumu. Šī sapratne parādās arvien lielākam cilvēku skaitam visā pasaulē.
Lielkapitālistu risinājums globālajām problēmām – fašisms un iedzīvotāju skaita samazināšana
Nākotne kļūst arvien nenoteiktāka un satraucošāka, nesot sev līdzi arvien pieaugošāka riska momentu. Augstākminētie izaicinājumi liek oligarhiskai elitei visā pasaulē saliedēties, sajusti sevi kā vienu veselu un meklēt risinājumus, kas ļautu saglabāt viņu dominējošo stāvokli. Un transnacionālā elita, kuras kodolu veido Rietumvalstu lieloligarhi, ir atraduši šādu risinājumu. Viņu risinājums ir apstādināt vēsturi un pagriezt laiku atpakaļ. Šie cilvēki ir uzņēmuši kursu uz radikālu pasaules pārveidošanu. Viņu risinājums ir iedzīvotāju skaita samazināšana un cilvēku sadalīšana kungos (pašā elitē) un viņu kalpos – tā kā tas bija agrākajos vēstures periodos. Un tas nav nekāds lielais noslēpums vai mītiska konspiroloģija. Tās ir reālas programmas, reāla politika un reāli dienas kārtības jautājumi. Un globālās elites pārstāvji nekautrējoties atklāti par to runā.
Henrijs Kisindžers (autoratīvs un ietekmīgs politiskais darbinieks, bijušais ASV valsts sekretārs): “ASV ekonomikai būs nepieciešams arvien pieaugošāks dabas resursu daudzums no ārzemēm, jo īpaši no mazattīstītām valstīm. Šī apstākļa dēļ ASV ir ieinteresēta nodrošināt stabilitāti šajās valstīs. Visās valstīs, kurās dēļ demogrāfiskā spiediena un dzimstības samazināšanās, būs iespējams nodrošināt šādu stabilitāti, demogrāfiskā politika kļūst par būtisku resursus piegādes nosacījumu un būtisku ASV ekonomisko interešu daļu.”
2008.gadā mēdiju magnāts un CNN dibinātājs Teds Tērners (1938) atkārtoja savu skandalozo izteikumu (https://www.youtube.com/watch?v=N_zNFuVaqTI ) par vēlamo radikālo iedzīvotāju skaita samazināšanu pasaulē līdz 2 miljardiem cilvēku. Citiem vārdiem sakot, Tērnera prāt būtu labi kaut kā nolikvidēt gandrīz piecus miljardus cilvēku. “Mums ir globālā sasilšana tikai tāpēc, ka pārāk daudz cilvēku patērē pārāk daudz lietu. Ja būtu mazāk cilvēku, tad viņiem būtu nepieciešams mazāk lietu,” izteicās Tērners.
Deivids Rokfellers: “Negatīvā cilvēku skaita pieauguma ietekme uz planētas ekosistēmu kļūst šausminoši acīmredzama.”
Princis Filips, Edinburgas hercogs: “Ja es pārdzimtu, tad gribētu atgriezties uz Zemes kā nāvējošs vīruss, lai palīdzētu atrisināt pārapdzīvotības problēmu.”
Bils Geits: “Pasaules iedzīvotāju skaits tuvojas deviņiem miljardiem. Ja mēs pašreiz patiešām labi pastrādāsim pie jaunajām vakcīnām, medicīniskās palīdzības un reproduktīvās veselības jautājumiem, tad iespējams mēs spēsim samazināt iedzīvotāju skaitu par 10- 15 procentiem.” Pievērsiet uzmanību, samazināt iedzīvotāju skaitu, nevis palielināt! Geitsa prāt iedzīvotāju skaita samazināšanai ir nepieciešamas vakcīnas un darbs reproduktīvās veselības jomā. 2010.gadā Davosas forumā Bils Geits paziņoja, ka viņa fonds izdalīs 10 miljardus dolāru vakcīnām bērniem attīstības valstīs un to nogādāšanai. Šai ziņā neatpaliek arī ASV valsts struktūras. Piemēram, bijusī ASV Valsts sekretāre Hilarija Klintone pateica sekojošo: “Šogad ASV atjaunoja reproduktīvās veselības programmu finansēšanu caur ANO Iedzīvotāju fondu… ASV Kongress piešķīra vairāk kā 648 miljonus dolāru ģimenes plānošanas un reproduktīvās veselības programmām ārvalstīs visā pasaulē. “
Tomēr vērtējot lieloligarhijas reālo ietekmi, nedrīkst pārvērtēt viņu iespējas. Pasaule ir liela un pat ja ir milzīgi resursi, nav iespējams pilnībā kontrolēt visu pasauli. Mūsdienās kā nekad agrāk cilvēkiem ir pieejamas zināšanas. Internets ļauj apmainīties ar tām. Daudzu valstu iedzīvotājiem nāk sapratne par pasaulē notiekošajiem procesiem un viņi sāk saskatīt to nākotni, kurā tos iedzen pašreizējā elite. Tā kā lielākā daļa iedzīvotāju nebūs ar mieru zaudēt savus sociālos ieguvumus, cilvēki sāks apvienoties protestos, meklēt notiekošā cēloņus, izeju un alternatīvas. Organizēta cilvēku pretestība apdraudēs elites plānus atjaunot absolūtu kundzību. Lūk, ko šajā sakarā teica viens no ietekmīgākajiem Rietumvalstu ideologiem Zbigņevs Bžezinskis: “Nenorimstošā un stingrā pārliecībā pamatotā cilvēku pretestība, kas nāk no pašām tautas dzīlēm, vēsturisku iemeslu dēļ balstās uz viņu politisko pamošanos un ārējas vadības nepieņemšanu, kļūst arvien grūtāk un grūtāk apspiežama.”
Vēsture ieiet savā kārtējā spirāles vijumā. Tieši tāpat kā XX gadsimta sākumā, cilvēkus, kuri vēlas izmaiņas, taisnīgumu un brīvību atkal ir jāatgriež stingru rāmju ietvaros. Un jo stiprāka un organizētāka būs pretestība no ierindas cilvēku puses, jo stingrāka būs valdošo reakcija. Par to nevajadzētu būt nekādām šaubām.
Otrā daļa. Ceļā uz globālo fašismu.
Grovers Ferrs (ASV): “Varasiestāžu leģitimitāte Rietumvalstīs pašreiz tiek stipri kritizēta. Domāju, ka tas nenotiek tikai ASV, bet gan visā Rietumeiropā.”
Ainārs Komarovskis (Latvija): “Rietumvalstīs leģitimitāte tiek nodrošināta uz augsta iedzīvotāju dzīves līmeņa rēķina. Pašreiz šī tendence mainās un šis dzīves līmenis Rietumvalstīs strauji samazinās. Šis augstais dzīves līmenis tika nodrošināts uz neattīstīto valstu aplaupīšanas rēķina, valsts un iedzīvotāju parādu palielināšanas rēķina, kā arī dēļ savu ekonomiku aizsardzības no neattīstītajām valstīm, kad viņu ekonomikas ir atvērtas. Austrumeiropā ir cita pieeja, jo līdz 1990-ajiem gadiem Austrumeiropas dzīves līmenis bija apmēram līdzvērtīgs Rietumeiropas dzīves līmenim. Tāpēc Austrumeiropā tiek izmantota pagātnes, tas ir Padomju Savienības un sociālisma dēmonizācijas metode. “
Pati mūslaiku situācija liek cilvēkiem meklēt patiesas atbildes uz jautājumiem par notiekošā būtību. Tā kā šodiena ir nesaraujami saistīta ar pagātni, cilvēki, izraujoties no maldu kārtas, pakāpeniski atklāj personiski priekš sevis patiesību par pagātni. Tieši tāpēc mēs arvien vairāk un vairāk visā pasaulē protestēju rokās redzam sarkanus karogus. Un tieši tāpat kā 100 gadus atpakaļ, cilvēkiem atgriežas sapratne par to, ka par vienlīdzību un taisnīgumu ir jācīnās, ka šīs vērtības ir jāaizsargā, ka tās netiek dotas tāpat vien par velti.
Bet arī lielkapitālistu elitei ir bagātīga pieredze organizētas cilvēku pretestības apspiešanai. Pēdējo reizi viņi veiksmīgi tika galā ar šo uzdevumu. Tas bija fašisms. Toreiz Rietumvalstu elite sev palīgos ņēma ļoti nežēlīgu spēku, kurš radīja tādu režīmu, kam izdevās salauzt cilvēku gribu un pretestību. Visas brīvības, visas eiropeiskās sabiedrības un vispār cilvēcības normas tika samītas. To izdevās izdarīt Itālijā, Vācijā, Francijā un galu galā arī visā Eiropā. Un to būtu izdevies arī izdarīt visā pasaulē. Bet 70 gadus atpakaļ Padomju Savienība sagrāva fašismu un izglāba pasauli.
Un izejot no kādas loģikas, no kādiem apsvērumiem mēs varam pieņemt, ka Rietumvalstu oligarhija neatkārtos savu pieredzi? Vai tad viņu daba ir mainījusies? Vai tad personiskais patēriņš un varaskāre ir pārstājusi būt par viņu būtību? Vai tad viņi ir pārskatījuši savu attieksmi pret cilvēku un cilvēci? Vai tad viņi ir nožēlojuši savus un savu priekšteču grēkus? Nē, nekas tāds nav noticis. Viņi, tāpat kā iepriekš, alkst pēc varas un baudām. Bet ja agrāk viņus ierobežoja Padomju Savienība, bet resursu daudzums, ko viņi ieveda no sev pakļautajām koloniālajām valstīm bija pietiekams, lai nopirktu Rietumvalstu iedzīvotāju lojalitāti, tad šodien situācija ir pavisam cita. Ārējās pasaules resursu vairs nepietiek priekš visiem. Un arī Padomju Savienības vairs nav. Tāpēc arī vairs nav nepieciešama ierindas pilsoņu lojalitāte. Un tāpēc ceļš Rietumvalstu oligarhijas patvaļai ir brīvs un viņi soļo pa to paātrinātos tempos.
Rietumvalstu elite ir vienu cilvēku izredzētības un citu cilvēku nolemtības ideju nesēja. Tās ir tās pašas idejas, kas XX gadsimtā radīja fašismu. Un Rietumvalstu elite pieņems fašistisku formu tiklīdz to prasīs situācija. Tas notiks tad, kad cilvēki sāks izrādīt organizētu pretestību, apvienojušies ap alternatīviem attīstības ceļiem, kāds pagājušā gadsimta sākumā bija komunisms.
Grovers Ferrs (ASV): “Vai nākotnē antikomunisms var novest pie nacisma atgriešanās? Es domāju, ka gan jā, gan nē. Kaut kādā mērā nacisms pats par sevi kļuva par reakciju uz komunismu. Pret sociālistiem (te es domāju sociālistus un komunistus) var palīdzēt tikai fašisti. Antikomunistiskiem un kapitālistiskiem spēkiem fašisti bija tas vienīgais līdzeklis ar kura palīdzību varēja apstādināt komunistisko kustību. Ja izslēdzam spēcīgu komunistisko kustību, tad citas iedzīvotāju protesta formas var pārņemt savā kontrolē, neizmantojot fašistiskas metodes.
Tomēr var arī apskatīt nacismu nevis no vēsturisko likumsakarību skatu punkta, bet gan tikai kā kapitālistiskās pārvalde vienu no formām, kas balstās uz vardarbību, augstu ekspluatācijas pakāpi, vardarbīgām patriotiskām un nacionālām jūtām un tik pat spēcīgām ksenofobijas un rasisma jūtām, kā arī uz vardarbīgu strādnieku kustību, arodbiedrību un strādājošo intereses aizstāvošu partiju apspiešanu. Ja fašismu mēs saprotam tik plašā nozīmē, tad jā, antikomunisms var novest pie fašisma atgriešanās. Patiesībā mēs varam novērot fašisma eskalāciju mūslaikos, kad nav spēcīgas strādājošo protesta kustības un spēcīgas komunistiskās kustības. “
Jums tas var likties neticami un paralēles starp mūsdienu politiķiem un pagātnes nacistiem nevietā, bet mēs jums parādīsim, ka tas ir tieši tā.
Fašisma atdzimšana ASV un globofašisma draudi visai pasaulei
2001.gada 24.oktobrī, izmantojot 11.septembra traģēdiju, ASV oligarhiskā elite prezidenta Džordža Buša un viņa administrācijas personā pieņem antiteroristisku likumu, kurš plašākai sabiedrībai ir zināms ar nosaukumu “Patriotiskais akts” (“USA patriot act” – https://epic.org/privacy/terrorism/hr3162.html ). Pēc vispārēja ASV ekspertu un pašu Amerikas iedzīvotāju viedokļa šis likums visrupjākā veidā pārkāpj galvenās pilsoņu tiesības un brīvības, kuras ir definētas ASV konstitūcijā, pārvēršot ASV par policejisku valsti un atļaujot plaši izmantot represīvās struktūras jebkuras kritikas un nepakļaušanās apspiešanai.
Patriotiskais akts paredz bezprecedenta specdienestu un armijas pilnvaru palielināšanu attiecībā pret ierindas pilsoņiem. Starp jaunajām iespējām, ko paredz likums, ir privāta mājokļa apskate un kratīšana, bez saimnieka ziņas un bez viņa klātbūtnes, cilvēku darbības internetā operatīva novērošana, viņa interešu uz vienām vai otrām mājas lapām monitorēšana, privāto e-pastu un fizisko vēstuļu lasīšana, sociālo tīklu sarakstes kontrole. Tāpat tika vienkāršota pilsoņu telefona sarunu noklausīšanās procedūra.
Tas viss kopā ir totāla specdienestu iekļūšana katra cilvēka personiskajā dzīvē. Bet pats galvenais, ka Patriotiskais akts ievieš jaunu juridisko terminu – iekšējais terorisms un iekšējais terorists (domestic terorist). Likumā ir uzskaitīti tie darbības veidi, kuri tiek uzskatīti par teroristiskiem. No trim punktiem vislielāko interesi izraisa otrais punkts: “Iekšējais terorisms ir darbība, kas izskatās kā vērsta uz civiliedzīvotāju iebiedēšanu un piespiešanu un izskatās kā vērsta uz valdības politikas ietekmēšanu, izmantojot iebiedēšanu un piespiešanu.” (“Domestic terrorism” means activities with the following three characteristics: … (2) Appear intended (i) to intimidate or coerce a civilian population; (ii) to influence the policy of a government by intimidation or coercion; …” (http://www.fbi.gov/about-us/investigate/terrorism/terrorism-definition ) )
Tātad saskaņā ar šo likumu, ja to attiecīgi izlasa un interpretē, jebkura varasiestāžu kritika un nepiekrišana tai var tikt uzskatīta par iekšējo terorismu. Un mēģinājumi transformēt ierindas pilsoņu apziņu šai virzienā jau notiek. Lielākais ASV nacionālais ziņu kanāls FoxNews nosauca protestētājus pret karu un dzīves līmeņa pasliktināšanos par iekšējiem teroristiem. ASV sabiedrībai sāk uzspiest mītu par valsts iekšējiem ienaidniekiem un sāk gatavot augsni masu represiju veikšanai.
Vēlāk, turpinot Patriotiskā akta ievirzi, tika pieņemti citi likumi, kuru saturs ir šokējošs. 2011.gada beigās tika pieņemti kārtējie grozījumi likumā par pilnvarām nacionālai aizsardzībai (National Defense Authorization act – NDAA). Šis likums nodod pilnvaras pratināšanā un lietu vešanā pret personām, kas tiek turētas aizdomās par terorismu, militārpersonām un ļauj neierobežotu laiku turēt apcietinājumā personu, ja vien valsts institūcija tikai paziņo, ka tas ir terorists.
2012.gada ASV prezidenta rīkojums par valsts aizsardzību (National Defense Resources Preparedness – NDRP) ļauj ASV varasiestādēm, kad tas ir nepieciešams valsts aizsardzības vajadzību apmierināšanai miera laikā ārkārtas situācijās, konfiscēt jebkurus resursus un privātīpašumu. Likumā tiek uzsvērts, ka tas attiecas uz miera laiku ārkārtas situācijās. Bez tam amerikāņus var piespiest apmierināt vajadzību pēc darbaspēka nacionālās aizsardzības vajadzībām. Padomājiet, Amerikas pilsoņi var nokļūt darba nometnēs! Bet ārkārtas situācija, kā mēs jau iepriekš parādījām, neizbēgami notiks.
Bijušais CIP direktora vietnieks specoperāciju jautājumos Viljams Džeralds Boikins intervijā TrueNews Radio izteicās: “… būšu ar jums atklāts: situācija Amerikā var būt tāda, ka kara stāvokļa ieviešana būs attaisnota un tāda situācija, manuprāt, var iestāties, ja mums notiks ekonomiskā katastrofa… Mūsu ekonomikas aizsprosts tūlīt, tūlīt sagrūs un es domāju, ka tad, kad tas notiks, sāksies ļoti nopietni pārtikas piegādes traucējumi… Un es domāju, ka var gaidīt sacelšanās un pilsoņu protestus, kas gala beigās var attaisnot kara stāvokļa ieviešanu…”
ASV elite gatavojas šādam situācijas attīstības scenārijam. ASV valdība ir nodibinājusi centralizētas vadības superstruktūru – Iekšējās drošības ministriju (Department of Homeland Security – DHS, http://www.dhs.gov/ ) ar 230 tūkstošu darbiniekiem un aptuveni 50 miljardu dolāru gada budžetu (2009.gada dati). Šī ministrija apvieno sevī Slepeno dienestu, Krasta apsardzes, Federālās Ārkārtas situāciju pārvaldes, Transporta drošības pārvaldes un daudzu citu federālo iestāžu vadību. Ciešā sadarbībā ar CIP un FIB šai struktūrai ir gandrīz neierobežota vara. Tā var darboties arī ārpus ASV robežām – arestēt un fiziski iznīcināt nevēlamas personas. Tai ir liels ziņotāju tīkls un pilnvaras veikt totālu izsekošanu un cīņu ar tiem, kurus ASV varasiestādes pasludina par tautas ienaidniekiem – iekšējiem teroristiem.
Un kā šī superministrija gatavojas gaidāmajiem ASV pilsoņu protestiem dēļ dzīves līmeņa pasliktinbāšanās? Tā iepērk ieročus un ceļ nometnes, ko daudzi sauc par koncentrācijas nometnēm. Saskaņā ar autoratīvas ASV konservatīvās kustības “Tējas partija” (Tea party – http://www.teaparty.org) ziņoto 2012.gadā ASV Iekšējās drošības ministrija DHS iepirka 1,6 miljardus patronu – pārsvarā 40. un 9mm kalibra. Šāds patronu daudzums ir pietiekams, lai piecas reizes nošautu katru amerikāni, ieskaitot nelegālos imigrantus. Salīdzinājumam – visaktīvākajos Irākas kara (2003.g.) periodos ASV armija tērēja 5,5 miljonus patronu mēnesī. Tas nozīmē, ka ASV Iekšējās drošības ministrijai, kurai formāli ir jānodrošina pilsoniskais miers un drošība tieši ASV iekšienē, ir tik daudz munīcijas, lai vestu 24 gadus ilgu “Irākas karu”.
Vēl ir jāatzīmē, ka ASV policija izmanto t.s. ekspansīvās patronas jeb dum-dum patronas. Tās tiek izmantotas dēļ pazemināta rikošetu riska un paaugstinātas apstāšanās spēju dēļ, saskaroties ar mērķi. Aiz šī sausā formulējuma slēpjas sekojoša realitāte: šīs lodes ir daudz nāvējošākas un kropļojošākas nekā parastās patronas, jo rada smagākus (diametrā lielākus) ievainojumus. Sākot no XIX gadsimta pēdējās trešdaļas līdz pat mūsdienām visā pasaulē ir aizliegts izmantot šādas patronas armijas ieročos.
Tāpat ir pagaidām oficiāli neapstiprinātas ziņas par liela daudzuma nedegošo un ložu necaurlaižamu tērpu un citu speclīdzekļu iepirkšanu, kuri ir noderīgi iekšējos konfliktos.
Nometņu tīklu, kurš ir izkaisīts pa visu ASV teritoriju, radīja Federālā Ārkārtas situāciju pārvalde (FEMA), kura pakļaujas tai pašai Iekšējās drošības ministrijai. Šīs nometnes ir gatavas uzņemt lielu cilvēku skaitu, bet pašreiz tās ir tukšas. Līdz galam šo nometņu nozīme nav zināma. Daži neoficiāli avoti ziņo, ka pēdējā laikā šādu nometņu skaits sāka strauji pieaugt un ka to kopskaits jau ir lielāks kā 800. To teritorijā ir sagatavots vairāk kā 800 tūkstoši plastmasas kastes, kuras līdzinās zārkiem. Valdība ir paziņojusi, ka FEMA nometnes ir domātas iedzīvotāju izmitināšanai ārkārtas situācijās vai arī nelegālo imigrantu izmitināšanai.
Amerikāņiem tikai atliek sagaidīt, kad aizsedzoties ar kārtējo teroristisko aktu vai dabas katastrofu, tiks izsludināts kara stāvoklis un pilnībā gatavā autoritārā un fašistiskā valsts pārvalde sāktu darboties uz pilnu jaudu.
Kā reiz šīs filmas tapšanas laikā ASV prezidenta administrācija veica mēģinājumu izstumt likumu par aizliegumu iedzīvotājiem glabāt un pārdot uzbrūkošos šaujamieročus, kas ir pretrunā ASV pamatlikumam – 2. Konstitūcijas labojumam. Kā parasti tas tiek pasniegts kā rūpes par pilsoņiem un viņu drošību. Tomēr, ja vienkārši izlasa ASV konstitūcijas 2.labojumu, tad katram kļūst skaidrs kāda ir patiesā ieroču esamības iedzīvotājiem jēga, ko izdomāja ASV valsts pamatlicēji.
ASV Konstitūcijas 2.labojums (pieņemts 1791.gadā): “Tā kā labi organizēta tautas zemessardze ir nepieciešama brīvas valsts pastāvēšanai, tiesības iedzīvotājiem glabāt un nēsāt ieročus nedrīkst tikt pārkāptas.” Tātad nepieciešamība iedzīvotājiem nēsāt ieročus ir pamatota nevis ar viņu pašu personisko drošību, bet gan ar brīvas valsts aizsardzību. Lūk, tieši šīs pilsoņu tiesības aizsargāt savu brīvību ASV oligarhija arī grib likvidēt.
Šai ziņā ar lielu varbūtību var pieņemt, ka viss sāksies ar pamatotu, loģisku un tekošajai situācijai atbilstošu ieroču pārdošanas kontroli, kuras deklaratīvais mērķis būs nodrošināt, lai ieroči netiek pārdoti psihopātiem, sociopātiem un citiem sabiedriski bīstamiem elementiem. Bet pakāpeniski tas izvērtīsies par pilnīgu ieroču nēsāšanas aizliegumu, te galvenais ir sākt un pavērt ceļu aizliegumiem.
Un, lūk, bijušā ASV Finansu ministra palīga Reigana administrācijā Pola Kreiga Robertsa mūsdienu ASV raksturojums: “Lielākā daļa amerikāņu piekrīt neizskaidrojamām slepkavībām, spīdzināšanām un aizturēšanām bez pierādījumiem… Pasaule ir pārsteigta, ka tik bezrūpīgu cilvēku valsts, kaut vai uz īsu mirkli, ir spējusi kļūt par superlielvalsti. Amerika ir zudusi zeme, kurā kodolieroči atrodas tādu cilvēku rokās, kuriem interesē tikai pašu personīgā vara. Vašingtona ir visas pasaules ienaidnieks, tajā ir sakoncentrēts vislielākais ļaunums pasaulē.”
Eiropas iedzīvotājiem ir jāsaprot, ka Eiropa nav klusa osta vai ērta pasaulīte. Eiropiešu politiskā elite atrodas ASV elites ietekmē, kas savukārt ir globālās pasaules piramīdas vadības augšgals. Šodienas ASV iekšpolitiskā situācija, attiecības starp valsti un sabiedrību, pilsoņu tiesību un brīvību ierobežošana, veidojošais globālais fašisms ir arī Eiropas iedzīvotāju nākotne.
Andrejs Fursovs (Krievija): “Galvenais iemesls tam, ko var nosaukt par nacisma un fašisma atdzimšanu Rietumvalstīs, ir virzošo mērķu līdzība mūsdienu Rietumu un Trešā Reiha augšējiem slāņiem. Ne velti pašreiz tiek runāts ne tikai par fašisma atdzimšanu, bet gan par tā jaunu formu, ko sauc par globofašismu jeb globālo fašismu.
Kur ir šī līdzība? Pirmkārt pasaules sadalīšana izredzētajos un izejvielu materiālā. Ja vācu nacistiem šis sadalījums bija pēc rases piederības pazīmēm, tad mūsdienu Rietumu elite to ierpj dažādos sociokultūras terminos. Te galvenokārt runa ir par anglosakšiem.
Tagad no šodienas skatoties pagātnē, mēs saprotam, ka Trešais Reihs bija sava veida Rietumu elišu eksperiments, kuru brutālā formā realizēja Hitlers. Eksperimenti bija visdažādākie – kontrole pār iedzīvotājiem, liela daudzuma nacistu prāt rases ziņā nekvalitatīva iedzīvotāju daudzuma “izbrāķēšana” (pirmkārt te runa iet par slāviem, ebrejiem un čigāniem). Šodienas Rietumu elite arī “izbrāķē” lielu daudzumu iedzīvotāju, kas tiesa gan tiek darīts aizsedzoties ar pseidohumāniem lozungiem, bet idejiski būtība paliek tā pati. Ir izredzēto miljards vai arī daudz mazāks izredzēto daudzums un ir visi pārējie.”
Ainārs Komarovskis (Latvija): “Būs viens pasaules vadības centrs, kurš izrīkosies ar visu, diktēs ideoloģiju. Pasaules iedzīvotāji būs sadalīti kastās. Tā būs vergturu sabiedriskā iekārta, kurā katram būs stingri noteikta vieta hierarhijā un cilvēks no tās nespēs pacelties uz augšu. Nolaisties uz leju sabiedriskajā hierarhijā varēs, bet pacelties uz augšu nevarēs. Lai nodrošinātu zelta miljardam patēriņu pašreizējā līmenī, ir vai nu jāiznīcina trīs ceturtdaļas pasaules iedzīvotāju vai arī jāpiespiež viņi dzīvot badā un strādāt gandrīz par velti visu vietā.”
Rietumvalstu un vācu nacistu sadarbība pēc 2.pasaules kara
Tie paši cilvēki, kuri radīja Trešo Reihu, viņu pēcnācēji un tiešie skolnieki cenšas atjaunot fašisma idejas jaunā formā. Protams, var pateikt, ka tas viss ir nejaušība, cīņas ar terorismu ēnu puse un ekonomiskās krīzes sekas, bet visam pašreiz notiekošajam ir baisa un tieša vēsturiskā saistība ar Trešo Reihu, un tā nav sazvērestības teorija.
Grovers Ferrs (ASV): “Es domāju, ka ne pārāk daudzi saprot cik ietekmīgi Rietumu sabiedroto vidū bija spēki, kuri gribēja apvienoties ar vācu nacistiem cīņā pret Padomju Savienību. Pirms Otrā pasaules kara bija momenti, kad varbūtība, ka Rietumu sabiedrotie apvienosies ar Hitleru pret Padomju Savienību, bija pietiekami liela.”
Maskavas Valsts Humanitārās Universitātes Vēstures filozofijas un kulturoloģijas katedras docents Vladimirs Ļitviņenko (Krievija): “1938.gada 12.septembrī pirms tikšanās ar Ādolfu Hitleru Lielbritānijas premjerministrs Nevils Čemberlens pateica: “Vācija un Anglija ir divi eiropeiskās pasaules balsti un galvenās stutes cīņā pret komunismu, tāpēc nepieciešams miera ceļā pārvarēt mūsu pašreizējās grūtības. Domāju, ka varēs atrast risinājumu, kurš ir pieņemams visiem, izņemot Krieviju.” To pateica Eiropas lielvalsts Anglijas premjerministrs, ar kuru PSRS grasījās parakstīt vienošanos par drošību Eiropā. Lielbritānijas žurnālists Kolins Huts 1939.gadā šai sakarā izteicās: “Čemberlens pēc būtības vēlas, lai Eiropā dominē nacistiskās idejas, dēļ savas fantastiski negatīvās attieksmes pret Padomju Krieviju.“ “
Grovers Ferrs (ASV): “Nacisti 1930-ajos gados ilgu laiku tika uzskatīti par noderīgu spēku un pat kā iespējamie sabiedrotie cīņā pret PSRS. Ņemot vērā nacistu augsto popularitāti noteiktās Rietumvalstu valdošajās aprindās līdz Otrajam pasaules karam, nav nekas neparasts, ka pēc kara bijušie nacisti tika plaši izmantoti no uzvarējušo Rietumvalstu sabiedroto puses.”
Vladimirs Ļitviņenko (Krievija): “Rodas jautājums kādēļ vajadzēja interkorporēt Trešā Reiha eliti Eiropas institūtos, tai skaitā arī pietiekami legālos, kuri tiesa gan ne pārāk afišēja savu darbību?! Jo elite, jebkura elite ir tā kultūras kodola nesēja tam sabiedriskajam projektam, ko tā mēģināja realizēt dzīvē. Sakot elite es nedomāju Trešā Reiha augstāko vadību, jo tie bija tikai izpildītāji. Bet šiem izpildītājiem kāds ļāva nākt pie varas. Šī elite arī ļāva.”
Pēc ASV nacistu noziegumu izmeklēšanas starpinstitūciju darba grupas pieprasījuma bija atslepenots vairāk kā 8 miljoni lappušu slepenu ASV dokumentu no CIP, FIB, armijas izlūkdienesta un citu valdības struktūru arhīviem. “Šie materiāli parāda, ka ASV saglabāja kontaktus ar nacistu noziedzniekiem un par to vairs nav nekādu šaubu,” paziņoja Tomass Bairs, darba grupas dalībnieks, kurš strādāja kopā ar CIP pie dokumentu atslepenošanas.
No šiem dokumentiem izriet, ka uzreiz pēc Otrā pasaules kara beigām ASV valdība caur savām “spēka struktūrām”, pirmkārt CIP, ļoti cieši sadarbojās ar nacistiem. Pat vairāk, viņi iekļāva nacistus savās struktūrās. Izejot no datiem, kas ir pieejami pētniekiem šodien, mēs varam redzēt šīs sadarbības dziļumu un mērogu.
Andrejs Fursovs (Krievija): “Pēc kara ASV specdienesti patstāvīgi un sadarbībā ar Vatikānu organizēja pa t.s. “žurku ejām” ievērojama nacistu daudzuma pāreju uz Dienvidameriku. Šīs specoperācijas nosaukums bija “Saspraude””.
Starp šo maršrutu pasažieriem bija, piemēram, Ādolfs Eihmans (1906-1962) – tās Gestapo struktūras vadītājs, kura bija atbildīga par galīgu ebreju jautājuma atrisināšanu, tas ir par pilnīgu ebreju iznīcināšanu koncentrācijas nometnēs un gāzes kamerās. Uz viņa rokām ir vairāku miljonu cilvēku asinis.
Vai, piemēram, Jozefs Mengele (1911-1979) – nacistu ārsts, kurš kļuva slavens ar saviem necilvēcīgajiem eksperimentiem uz koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem un kuru iesauca par nāves eņģeli. Viņš veica neiedomājamas ķirurģiskas operācijas bez anestēzijas, izņēma iekšējos orgānus, amputēja ķermeņa daļas, ievadīja cilvēkos dažādas ķīmiskas vielas, noteica cilvēku sāpju slieksni. Īpaša interese Mengelem bija par dvīņiem. Tika veikti mēģinājumi savienot dvīņus, radot mākslīgos siāmas dvīņus. Kopā sašūtie bērni kādu laiku vēl nodzīvoja, mokoties no šausmīgām bailēm un sāpēm. Tādā sadistiskā veidā tika nogalināti vairāki tūkstoši dvīņu. Lūk, tādiem cilvēkiem tika radīti jauni dokumenti un tika nodrošināta drošība.
ASV vadība izstrādāja specoperāciju “Overcast” un pēc tam arī specoperāciju “Paperclip” (Saspraude). To mērķis bija atrast un piesaistīt darbam ASV militārās rūpniecības labā nacistiskās Vācijas zinātniekus un speciālistus raķešbūvē, bioloģiskajos un ķīmiskajos ieročos, kā arī atompētījumu izpētes un citās jomās. Šiem cilvēkiem izdomāja jaunu biogrāfiju, kuru savienoja ar veco. No tā arī operācijas nosaukums – “Saspraude”. Tā nacistu speciālisti atmazgājās no savas pagātnes un varēja strādāt ASV un citās Rietumvalstīs, nebaidoties no vajāšanām par saviem grēkiem. Kopumā šādi uz ASV tika nosūtīts vairāk kā 1500 nacistu zinātnieku, starp kuriem bija visīstākie kara noziedznieki, jo īpaši medicīnas sfērā.
Tomēr ASV ieceļoja ne tikai nacistu zinātnieki un speciālisti. 1945.gada decembrī ASV prezidents Harijs Trumens (1884-1972) izdeva direktīvu ar uzdevumu samazināt to personu ieceļošanas ierobežojumus, kuras ir cietušas no nacistiskā režīma. Bet 1948.gadā ASV Kongress pieņēma aktu par pārvietojamām personām, saskaņā ar kuru nacistiskā režīma upuriem tika piešķirtas apmēram 400 tūkstoši ASV imigrācijas vīzas. Interesanti, ka kā nacisma režīma upuri ASV un Dienvidamerikā no Austrumeiropas ieceļoja desmitiem, ja ne simtiem tūkstoši kara noziedznieku – tieši Hitlera režīma atbalstītāji, nevis upuri. Augsti stāvošām ungāru dzelzs krusta, bulgāru SS leģiona, Stepana Benderas ukraiņu nacionālistu, lietuviešu bataljonu, latviešu brīvprātīgo SS leģiona, baltkrievu SS brigādes tā saucamajiem “nacisma upuriem” izdevās noslēpties no pelnītā soda Amerikā. Vēlāk viņi izveidoja nopietnu lobiju ASV valdībā, iekļāvās daudzās vadības struktūrās un aktīvi ietekmēja ASV ārpolitikas un iekšpolitikas izstrādi un realizāciju.
ASV konservatīvais senators, redzamākais “kara partijas” pārstāvis un kara kurinātājs Džons Makkeins: “Amerika atbalsta demokrātiju visā pasaulē. Draugi, mēs piedāvājam savu palīdzību visiem. Mēs esam gatavi liet amerikāņu asinis un aizsargāt svešu brīvību kā paši savējo. Mēs esam miera nesēji un iestājamies par miera saglabāšanu.“
1950-ajos gados tā kļūst par normālu praksi – nacistu speciālisti ar jauniem vārdiem pārpilda ASV universitātes, zinātniskos centrus un rūpniecības uzņēmumus. Noziedznieki, kuri guva patvērumu ASV, savas tautas nodevēji tika izmantoti diversantu grupu veidošanā, iesūtot tos Austrumeiropā un Padomju Savienībā. Tāpat viņus izmantoja propagandas darbā gan pašā ASV, gan ārpus tās robežām.
Otrā pasaules kara beigās, kad vēl nebija beigušās pēdējās kaujas Eiropā, ASV specdienesti nodibina kontaktus ar nacistu noziedzniekiem, atjauno vecos kontaktus un veido jaunus izlūkošanas tīklus. Galvenie šī procesa dalībnieki bija nacistiskās Vācijas Ģenerālštāba 12.izlūkošanas nodaļas, kura specializējās Sarkanās Armijas jautājumos, priekšnieks ģenerālis Reinhards Gelens (1902-1979) un nākamais CIP vadītājs Alens Daless (1893-1969).
1945.gada martā, pirms nacistu sagrāves, Gelens uzsāka sarunas ar ASV specdienestiem, piedāvājot viņiem, papildus savam lielajam arhīvam ar izlūkošanas materiāliem PSRS teritorijā, arī rūdītu antikomunistiskās aģentūras tīklu Austrumeiropā, Baltijā un Ukrainā. Alens Dales nosauca Galena priekšlikumus par nenovērtējamiem, piekrita visiem viņa nosacījumiem un aktīvi piedalījās organizācijas Gelenorg (Gehlen Organization, Rietumvācijas izlūkdienesta BND priekšteča) veidošanā. Pēc Gelena pieprasījuma simtiem Vācijas armijas un SS karavīri tika atbrīvoti no karagūstekņu nometnēm un uzsāka darbu jaunajās struktūrās. Rezultātā organizācijā bija apmēram 4000 virsnieku no nacistiskās Vācijas specdienestiem. Faktiski Gelena struktūra kļuva par CIP Eiropas filiāli. Tā kļuva par Amerikāņu acīm un ausīm Centrāleiropā. Vēlāk Gelenorg kļuva par nozīmīgu NATO elementu, dodot divas trešdaļas izlūkošanas datus par Varšavas pakta valstīm. CIP aizgādībā, bet vēlāk kā Rietumvācijas izlūkdienesta priekšnieks Gelens sāka ievērojami ietekmēt ASV politiku attiecībā uz PSRS bloku.
Nobeidzot tēmu par ASV un vācu nacistu sadarbību, tikai daži no daudzajiem piemēriem, kad ASV sadarbojās ar nacistu noziedzniekiem.
Klauss Barbjē (1913-1991), SS gauhtšturmfīrers, zināms pēc iesaukas “Leonas miesnieks”, Gestapo priekšnieks Leonā, Francijā. Viņam tiek inkriminēti daudzi noziegumi, spīdzināšanas un cilvēku nogalināšanas. Francijā viņam aizmuguriski piesprieda nāvessodu. Strādāja ASV armijas pretizlūkošanas dienesta labā, tāpēc izvairījās no soda.
Hanss Jozefs Marija Globke (1898-1973), Vācijas rasistisko likumu autors. Vēl pirms šo likumu pieņemšanas piedāvāja ieviest atšķirības zīmes visiem ebrejiem, kā arī izdot īpašu apkārtrakstu, kurš aizliegtu laulības starp ebrejiem un āriešiem. Ieviesa Gestapo ebreju reģistrēšanās sistēmu dažādu piespiedu mēru realizācijai. Demokrātiskās Vācijas Republikas (VDR) tiesa aizmuguriski vainoja Globki, ka viņš bija ebreju genocīda atslēgfigūra un piesprieda tam mūža ieslodzījumu. Globkes dzīves laikā viņa nacistiskā pagātne un loma holokostā tika rūpīgi slēpta (slēpa CIP un Rietumvācu izlūkdienests BND). Viņš ieņēma augsto Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) Valsts sekretāra amatu un bija VFR pirmā kanclera Konrāda Adenauera tuvs līdzgaitnieks.
Teodors Oberlenders (1905-1998) – vēl viens nacistu aktīvists Konrāda Adenauera valdībā. Vēl pirms iebrukuma Padomju Savienībā viņš tika nozīmēts par politisko vadītāju bataljonam Nahtigal, kurš bija nokomplektēts no ukraiņiem un kurš veica Ļvovā profesoru izkaušanu un ebreju grautiņus. Oberlenders tāpat piedalījās diversantu vienību formēšanā no Padomju karagūstekņiem. Viņš bija daudzu noziedzīgu akciju PSRS teritorijā organizators. Iecelt šādu cilvēku par Bēgļu, pārvietoto personu un kara upuru ministru bija augstākā mēra politiskais cinisms.
Francis Halders (1884-1972), nacistiskās Vācijas sauszemes spēku štāba priekšnieks, aktīvi piedalījās Hitlera armijas veidošanā, militārās agresijas pret Poliju, Franciju, Beļģiju, Nīderlandi, Luksemburgu, Dienvidslāviju, Grieķiju un PSRS plānu izstrādē un to realizācijā. No 1950 gadā ir ASV valdības eksperts. 1960.gada novembrī apbalvots ar ASV augstāko apbalvojumu, ko pasniedz ārvalstniekiem.
Ādolfs Hoizingers (1897-1982), ģenerālleitinants, koordinēja visas nacistiskās Vācijas armijas operatīvās darbības Austrumu frontē. Hoizingers piedalījās operāciju plānošanā Polijā, Dānijā, Norvēģijā, Francijā, Nīderlandē, izstrādāja operācijas “Baltais lācis” plānu, kuras mērķis bija iznīcināt mežu rajonu tuvumā esošos civiliedzīvotājus Baltkrievijā un Krievijā. Nogalināja pārsvarā sievietes un bērnus. 1961.gada aprīlī Hoizingers tika iecelts par NATO kara komitejas priekšsēdētāju Vašingtonā. PSRS pasludināja Hoizingeru par kara noziedznieku un nesekmīgi mēģināja panākt tā izdošanu.
Grovers Ferrs (ASV): “Valdošajām aprindām kļuva skaidrs, ka antikomunistisku valdību izveidošanai, piemēram, Vācijā, ir jāizmanto bijušie nacisti vēl lielākos apmēros. Bijušie nacisti bija valdībā, biznesā, zinātnē gan Rietumvācijā (VFR), gan citās Rietumu sabiedroto valstīs. Piemēram, ASV kosmisko programmu izstrādāja cilvēki [Vernera fon Brauna vadībā], kuri taisīja raķetes nacistiskai Vācijai.”
Bet arī šie fakti ir tikai daļa no lielā mīlas stāsta starp kapitālismu un Vācu nacismu, starp Rietumvalstu elitēm un Trešā Reiha eliti. Pati Trešā Reiha rašanās nebūtu bijusi iespējama bez Rietumvalstu un tā kapitāla līdzdalības.
Andrejs Fursovs (Krievija): “ASV spēlēja nozīmīgu lomu ne tikai nacistu liktenī pēc Otrā pasaules kara, bet arī to nākšanā pie varas pirms kara. ASV baņķieri finansēja Hitleru, Hitleram simpatizēja Džozefs Kenedijs (1888-1962, nākamā prezidenta tēvs) un Preskots Bušs (1895-1972, ASV prezidentu tēvs un vectēvs). Starp citu, Preskots Bušs saņēma savu peļņas daļu no Aušvicas koncentrācijas nometnes ekspluatācijas un šai sakarā viņu 1943.gadā pat mēģināja tiesāt. Interesanti, ka Rokfelleri norīkoja savu cilvēku aizstāvēt Preskotu Bušu tiesā. Šis cilvēks bija jurists Alens Daless, nākamais CIP radītājs un vadītājs, un viņš labi aizstāvēja Bušu. “
Einārs Graudiņš (Latvija): “Mēs zinām, ka ASV bankas netieši un daļēji finansēja Hitlera nākšanu pie varas. Dažas it kā neitrālas valstis, piemēram, Zviedrija visu kara laiku nodrošināja nacistisko Vāciju ar izejvielām. Ne velti vācieši savulaik pateica, ka katrā Tiger tankā trešdaļa tērauda nāk no Zviedrijas.”
Pašreiz mēs gribam tikai norādīt, ka šodienas kapitālistiskās pasaules elite ir visciešākā mērā saistīta ar nacistu eliti. Viņi ir saistīti gan idejiski, gan vēsturiski. Viņi ir daļa no vienota vesela un viņu saistība un vara nav bijusi pārtraukta. General Motors, General Electric, Ford, IBM, ITT, Dupon, Standart Oil (Exon Mobile), Texaco (Shevron), lielākās ASV bankas, bagātākās ASV ģimenes, viņi visi piedalījās Trešā Reiha radīšanā – bruņoja, apģērba, dzirdīja, ēdināja nacistu armiju ne tikai pirms kara, bet arī kara laikā.
Daudziem būs interesanti uzzināt, ka apmēram trešdaļa nacistiskās Vācijas smago automašīnu un visurgājēju tika saražotas Forda rūpnīcās. Tas ir vairāk kā 78 tūkstoši smago automobiļu un vairāk kā 14 tūkstoši kāpurķēžu mašīnu. Bet General Motors savā uzņēmumā Opel Branderburg ražoja smagās automašīnas, mīnas, komplektēja slavenos vācu bumbvedējus Junkers 88, izlaida motoru iznīcinātājam Meseršmit, kas pēc tam bombardēja pilsētas visā Eiropā un Padomju Savienībā. Par uzcītīgu palīdzību Trešajam Reiham Henrijam Fordam (korporācijas Ford vadītājam) un Džeimsam Mūnijam (General Motors vadītājam) Hitlers pasniedza augstāko apbalvojumu ārzemju pilsoņiem – Vācu ērgļa ordeni.
Trešais biznesmenis no ASV, kurš tika apbalvots ar tādu pat ordeni ir IBM vadītājs Tomass Vatsons. Viņš to saņēma personīgi no Fīrera rokām. Par IBM meitasuzņēmumu Vācijā 1923.gadā kļuva kompānija “Dehomag”. Tas automatizēja ieslodzīto uzskaiti koncentrācijas nometnēs un optimizēja gāzes kameru izmantošanu cilvēku nogalināšanai. Šis IBM meitasuzņēmums palīdzēja organizēt karagūstekņu vergu darbu un to cilvēku piespiedu darbu, kas bija atvesti no okupētajām zemēm uz Vācijas darba nometnēm.
1941.gada septembrī, tad, kad Vācija bija jau uzbrukusi Polijai, Francijai, Lielbritānijai un PSRS, 94% Vācijas naftas importa nāca no ASV kompānijām ar Rokfelleru Standart Oil priekšgalā.
Un šis saraksts ir tikai aisberga virsotne. Vairums no mums nemaz nenojauš, ka patērē to kompāniju preces un pakalpojumus, kuras finansēja un atbalstīja Hitleru, un kuras ieguva virspeļņas uz cilvēku asiņu rēķina. Tas nav “tikai bizness”, kā mīl taisnoties liberālie biznesmeņi. Jums taču neienāks prātā pārdot ieroci cilvēkam, kurš atklāti saka, ka viņam tas ir vajadzīgs, lai nogalinātu kaimiņa ģimeni. Bet Hitlers taču nekautrējās par saviem plāniem stāstīt atklāti. Viņš atklāti paziņoja, ka iet paverdzināt pasauli un iznīcināt veselas tautas.
Kapitālistiskai elitei Hitlera nolūki vairāk kā apmierināja. Un šī pati elite un tās tiešie pēcteči tagad plāno nākotni visai cilvēcei.
Dzīve kā Matriksā
Tagad apkoposim iepriekš teikto. Brīvajā demokrātiskajā Rietumu pasaulē notiek ne tikai sociālās valsts demontāža, bet notiek vienlīdzības principa demontāža. To ir svarīgi saprast, jo tā ir notiekošā būtība ap ko viss notiek un kas nedrīkst kļūt acīmredzams iedzīvotāju vairākumam. Viss pārējais – politiskie, ekonomiskie, ģeopolitiskie un citi procesi visā savā daudzveidībā un sarežģītībā izriet no paša galvenā – no mūsdienu pasaules demontāžas, no vienlīdzības principa demontāžas.
Protams, tāda plāna realizācijai, zaudētās kundzības atgriešanai, pasaules lielkapitālistu elitei būs jāpārvar cilvēku masu pretestība, kuri jau vairākās paaudzēs ir dzīvojuši iepriekš vēstures gaitā nepieredzētā komfortā ar iepriekš nepieredzētām tiesībām un brīvībām. Jo sabiedrības vairākumam nepamanāmāks būs pārejas process uz jauno nevienlīdzības stāvokli, jo mazāka būs ierindas cilvēku pretestība. Šai ziņā lielākā daļa darba jau ir paveikta.
Einārs Graudiņš (Latvija): “Nevienam nav noslēpums, ka XXI gadsimta cilvēka politisko izvēli nosaka masu mēdiji. Te var atcerēties slaveno teicienu: “Dodiet man pusstundu “primetime” un es mērkaķi pataisīšu par ASV prezidentu.” Tā ir mēdiju vara, bet paši mēdiji, vienkāršojot, atrodas banku kapitāla rokās. Mēdiji formē ideoloģiju, mēdiji formē pasaulskatu. Ja cilvēkam 100 reizes atkārto vienu un to pašu, tad 101 reizi viņš tam sāk ticēt.”
Rietumvalstu iedzīvotāji dzīvo visīstākajā Matriksā – ir monopolizēti masu mēdiji un izglītība, pārtikas produktu un medikamentu ražošana, cilvēki ir noslogoti ar kredītiem, pa lielam cilvēkiem vairs nav palikusi izvēles brīvība. Ieejiet veikalā, jums vairs nav izvēles brīvība ražotāju izvēlē, brendu daudzveidība ir tikai ilūzija, kas piesedz dažus lielražotājus. Vēl sliktāka situācija ir ar medikamentiem, jo jūs nevarat zināt ko satur medikamenti, ko lietojat, un jūs nevarat būt pārliecināts, ka uz jums neveic kārtējo medicīnisko eksperimentu.
Masu informācijas līdzekļi ataino izkropļotu pasaules ainu, kas ir izdevīga to īpašniekiem. Kredīta esamība liek jums strādāt un baidīties pazaudēt ienākumus. Bet tīkla tehnoloģiju (sociālo tīklu) attīstība un to arvien lielāka iespiešanās cilvēku dzīvē padara mūs visus arvien ievainojamākus attiecībā uz apziņas kontroli un manipulācijām. Turpmāk šim brīvās izvēles koridoram ir jākļūst arvien šaurākam un šaurākam.
No kā baidās lielkapitālisti?
Hanss Hautmans (Austrija): “Ir daudz lielāki un bīstamāki notikumi, kuri notiek mūsu demokrātiskajās un politiskajās sistēmās nemanāmi iedzīvotāju vairākumam. Notiek lēna, pakāpeniska un slēpta atdemokratizēšana, kas izpaužas daudzos veidos, piemēram, kā tieksme pastāvīgi izspiegot cilvēkus. Es atceros bērnību aukstā katra laikā 1940-ajos – 1950-ajos gados – pat tad nebija tāda citādi domājošo izsekošana kā tas notiek mūsdienās. Mūslaikos ir pietiekami daudz tehnisko iespēju izsekošanai un cilvēks, kad strādā internetā vai zvana pa mobilo tālruni, atrodas zem novērošanas. Tā ir ļoti interesanta parādība, tam ir jābūt kaut kādam iemeslam un pamatojumam, jo kāpēc apstākļos, kad Rietumvalstu pārvaldītājiem neeksistē nekādu revolūciju draudi no ļaužu masām, valdošajās aprindās ir tādas bailes, kas izpaužas visa apkārt notiekošā izokšķerēšanā un visu un katra izspiegošanā.”
Un tagad atkārtosim profesora Hautmana jautājumu: Kāpēc Rietumvalstu pasaules valdītājiem pie viņu jau tā visvarenības ir tik lielas bailes? Te noteikti ir jābūt kādam pamatojumam. Un pamatojums šīm bailēm, protams, ir. Tās ir bailes no jau minētajām labi organizētajām cilvēku masām ar atmodinātu gribu un apziņu. Tās ir tās pašas bailes, kuras piespieda XX gadsimta sākumā kapitālistisko eliti labprātīgi atteikties no lielas daļas savas varas un peļņas par labu sabiedrības vairākumam.
Šodienas krīzes parāda realitāti, negatīvās izmaiņas ir kļuvušas acīmredzamas, to kategoriskā nepieņemamība ir kļuvusi skaidra daudziem cilvēkiem visā pasaulē. Un cilvēki sāk uzdot jautājumus, izteikt neapmierinātību ar pašreizējo lietu kārtību un to virzienu, kurā valdošās aprindas virza sabiedrību. Maldi sāk kliedēties un tāpēc ir nepieciešams paralizēt neapmierināto cilvēku gribu. Valdošā elite kategoriski nevar pieļaut alternatīvu ideju meklēšanu, kas dos cilvēkiem jaunas metodes sabiedrības un ikdienas dzīves organizēšanā. Viņi kategoriski negrib pieļaut XX gadsimta sākuma scenārija atkārtošanos, kad cilvēkiem izdevās apvienoties ap vienlīdzības un sociālā taisnīguma ideju. Jau iepriekš citējām vienu no galvenajiem un ietekmīgākajiem Rietumvalstu oligarhu analītiķiem un ideologiem Zbigņevu Bžezinski. Atkārtosim to vēlreiz. Viņa ietekme ir tik liela, ka viņā ir vērts ieklausīties. Vienā no trasnacionālās elites sapulcēm Zbigņevs Bžezinskis pateica: “Nenorimstošā un stingrā pārliecībā pamatotā cilvēku pretestība, kas nāk no pašām tautas dzīlēm, vēsturisku iemeslu dēļ balstās uz viņu politisko pamošanos un ārējas vadības nepieņemšanu, kļūst arvien grūtāk un grūtāk apspiežama. Arvien lielāku tautas masu globālās politiskās aktivitātes pieaugums vairs neļauj viņus vadīt no ārpuses bez uzspiestas kontroles kā tas bija koloniālisma un imperiālisma laikmetos”
Masu globālās politiskās aktivitātes pieaugums arī ir tās Rietumu oligarhijas bailes, par kurām runāja profesors Hautmans. Tāpēc transnacionālai elitei ir jāveic preventīvas darbības.
Pirmkārt, ir jānovājina cilvēki, jāiegremdē viņi patērēšanas bezjēdzīgajā rosībā, jāaizņem prātus ar izdzīvošanas problēmām, jāatņem spēkus un laiku, nedot cilvēkiem iespēju domāt, uzdot jautājumus un meklēt atbildes.
Otrkārt, ir jānovērš iespējamie cilvēku apvienošanās procesi pretestībai. Tāpēc ir jārada cilvēku starpā iekšējie konflikti, jāsarīda vienas sabiedriskās grupas pret citām sabiedriskajām grupām. Un te nav būtiski konfliktu iemesli – reliģiskie, nacionālie, rasu konflikti, mazākuma attiecības ar vairākumu, tas viss maksimāli tiek radikalizēts, tiek novests līdz agresivitātes stadijai, līdz vienotības izjaukšanas pakāpei. Tas tiek realizēts mūsu acu priekšā. Sabiedrībā pieaug iekšējā spriedze. Visur, kur potenciāli var uzkurināt konfliktus, parādās aktīvi darboņi, kas aktīvi veicina savstarpējo neiecietību. Visbeidzot, pats galvenais – ir jāizņem no masu apziņas pat domu rašanās iespēju, ka var būt alternatīva sabiedrības dzīves organizēšana, ka vispār ir iespējams uzlabot pasauli. Oligarhijas vara nekādi nedrīkst tikt apšaubīta. Tas jo īpaši ir jāizdara esošās situācijas pasliktināšanās apstākļos, kad labāko risinājumu meklējumi ir neizbēgami un kad neizbēgami cilvēku skati pavērsies pagātnē uz iepriekšējo paaudžu pieredzi.
Andrejs Fursovs (Krievija): “Antikapitālistiskās Sarkanās impērijas modelis, kurš tika radīts Krievijā un kurš veiksmīgi eksistēja 70 gadus, kas ir ļoti ilgs laika posms XX gadsimtā, ir vienīgā alternatīva tam sabiedrības modelim, kuru mēģināja realizēt Hitlers un kuru mēģina realizēt pašreiz Jaunās pasaules kārtības sludinātāji, kas ir gatavi samazināt iedzīvotāju skaitu par 90% un sadzīt atlikušos čipizētos iedzīvotājus koncentrācijas nometnēs. Viņiem ir nepieciešams izdedzināt no cilvēku prātiem visas atmiņas par Padomju Savienību, kas balstījās uz vienlīdzības un sociālā taisnīguma principiem. Sarkanais projekts jeb Padomju projekts ar visiem saviem trūkumiem bija reāla kapitālisma un globālisma alternatīva. Pie tam šī alternatīva ekonomikā bija reāla līdz pat 1980-ajiem gadiem. Lielbritānijas premjerministre Margareta Tečere 1991.gadā, uzstājoties Naftas institūtā Hjūstonā, pateica sekojošo: “Padomju Savienība mums neradīja militārus draudus, jo militāri mums bija ar ko atbildēt. Padomju Savienība mums pirmkārt radīja ekonomiskus draudus, jo tās plānveida ekonomika pareizināta ar morāliem stimuliem draudēja izspiest Rietumvalstis no pasaules tirgiem.” Tad vajadzētu vai nu veikt sociālas reformas vai arī palielināt konfrontāciju ar PSRS. Savukārt par to kādā stāvoklī 1980-ajos gados atradās ASV liecina 1987.gada 19.oktobra notikumi, kad notika dramatisks Ņujorkas biržas kritums un kad vienas dienas laikā ASV biržu indekss “Dow Jones” nokritās par 508 punktiem (22,3%). Tas bija absolūts rekords. Tieši tolaik amerikāņu kapitāls pasauca Grinspenu glābt ASV ekonomiku un viņš pateica, ka ASV var izglābt tikai brīnums. Par šo brīnumu kļuva PSRS sabrukums un kapitālu pārplūšana pēc 1991.gada no bijušajām sociālistiskā bloka valstīm uz ASV.”
Tātad Rietumvalstu kapitālistiskai sabiedrībai bija veiksmīga alternatīva. Tas vēl nekas, ka tā balstījās augstos humānos vienlīdzības ideālos, bet tā arī demonstrēja ekonomiskus panākumus. Padomju rūpniecība ražoja konkurētspējīgas preces un pats galvenais, ka nodrošināja pienācīgu dzīves līmeni praktiski visiem pilsoņiem bez izņēmumiem. Izglītība, veselības aizsardzība un mājoklis bija bez maksas. Zinātne un māksla bija augstākajā līmenī un bija pieejami katram. Reālā Padomju sabiedrības pieredze, jo īpaši tās pēckara periods (1950-o, 1960-o un 1970-o gadu miera periods, kad PSRS varēja droši attīstīties) Rietumvalstu sabiedrībā nav zināma, bet pašreizējā pecpadomju telpas jaunatne nesastapa to labklājīgo PSRS dzīvi. Tomēr gan Rietumvalstīs, gan pēcpadomju telpā, jo īpaši uz pieaugošās krīzes fona, interese par šo tēmu palielinās. Tāpēc PSRS diskreditācija, tās vēstures nogānīšana un vienkārši meli par to tiek realizēti ar jaunu sparu un sāk pieņem īpaši zemiskas un histēriskas formas.
Komunisma un nacisma vienādošana – sociālā taisnīguma idejas diskreditācija un necilvēcīgas sabiedriskas iekārtas radīšanas instruments
Kapitālistiskā elite ir radījusi jauna tipa armiju, kura sastāv no it kā vēsturniekiem, žurnālistiem, populistiem, kreatīvistiem un profesionāliem meļiem, kuru galvenais uzdevums ir PSRS diskreditācija, krievu tautas un tās vadības dēmonizācija. Viena pēc otras iznāk vēsturi kropļojošas grāmatas, tiek uzņemtas kvazivēsturiskās filmas – gan mākslas, gan it kā dokumentālās. PSRS sabiedrībā tiek izcelts tikai negatīvais, kas, protams, reāli bija, tāpat kā tas ir jebkurā politiskā sistēmā. Bet ja īsts pētnieks cenšas nokļūt līdz vienu vai otru notikumu cēloņiem un grib saprast notiekošā būtību, tad manipulators rīkojas diametrāli pretēji. Manipulators atrauj notikumus no cēloņiem, kas to radīja, izveido no šādiem īpaši atlasītiem notikumiem sev izdevīgu mozaīku, kuru pēc tam uzdod par realitāti.
Galvenais kapitālistisko eliti apkalpojošo pseidovēsturnieku virziens ir Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas vienādošana, Padomju komunistiskās ideoloģijas un nacistiskās Vācijas izredzētības ideoloģijas vienādošana. Pamatojoties tikai uz mazām abu sistēmu ārējās formas līdzībām, manipulatori mēģina iedvest cilvēkiem, ka šo sistēmu saturs ir identisks.
Grovers Ferrs (ASV): “Rietumvalstīs šādas politikas galvenais mērķis ir nomelnot ideju cīnīties par taisnīgu sabiedrību, kurai ir jānāk pēc kapitālistiskās sistēmas. Es domāju, ka nākotnē visas pretrunas tikai saasināsies, pieaugs ekspluatācijas līmenis, bezdarbs, protesta spars pret šīm parādībām. Un pieaugot šīm pretrunām mums arvien vairāk un uzstājīgāk stāstīs, ka šādi protesti ved pie totalitārisma. Totalitārisms ir tāds vārdiņš ar kura palīdzību ļoti ērti ir iejūgt nacismu un komunismu vienā pajūgā. “
Hanss Hautmans (Austrija): “Ir zināms, ka Rietumvalstīs ir labi apmaksāti zinātniskie institūti, kuri ar to vien nodarbojas kā ar komunisma diskreditāciju – totalitārisma teorijas izstrādi, tā saucamo sovetoloģiju. Es domāju, ka tam ir politisks izskaidrojums, kas, protams, attiecas arī uz zinātni. Politiskā izskaidrojuma būtība ir apstāklī, ka pašreizējās valdošās politiskās elites visā pasaulē daudz vairāk baidās no komunisma nekā no fašisma vai nacionālsociālisma. Viņām komunisms ir galvenais pretinieks jau kopš 1917.gada revolūcijas laikiem. Tas ir pretinieks, kurš jāuzvar, tāpēc abu ideoloģiju noreducēšana līdz totalitārismam kļuva par instrumentu to rokās, kuriem nepieciešams diskreditēt sociālistiskās un komunistiskās idejas. “
Lūk, kā komunisma un nacisma vienādošanas mēģinājumu vērtē tāds slavens un konsekvents PSRS komunisma kritiķis kā ASV vēsturnieks Marks Taugers: “Ideja salīdzināt Padomes un nacistus nav jauna. Es domāju, ka tas atspoguļo autoru, kuri to dara, neobjektivitāti un zemo zinātnisko kvalitāti, kā arī lētu paņēmienu pateikt kaut ko jaunu nezinošai auditorijai. Bez tam pašreizējā ekonomiskā krituma periodā ar publiskiem uzbrukumiem 1% ASV elitei es nebrīnos, ka ASV prese atrod cilvēkus, kuri komunismu uzskata par sliktāku kā nacisms. “
Tieši kapitālisms ir nesaraujami saistīts ar fašismu nevis komunisms kā to uzmācīgi mēģina iegalvot pērkamie elišu ideologi. Fašisms un kapitālisms ir vienas un tās pašas nevienlīdzības idejas izpausmes. Tiem ir viens idejiskais pamats un tie izmanto vienu attiecību veidu – vienu cilvēku kundzību pār citiem. Fašisms ir likumīgs kapitālisma bērns un savā attīstībā gan kapitālisms, gan fašisms nonāk līdz vienam un tam pašam rezultātam – vācu fašisms (Trešā Reiha nacisms) sadalīja pirmās un otrās šķiras cilvēkus pēc asiņu pazīmes. Viena rase – āriešu, bija kungu rase, bet visas pārējās bija vergu rases. Jaunais globālās kapitālistiskās elites fašisms tam pievieno vēl īpašuma un materiālā nodrošinājuma pazīmi [mantiskie cenzi], piederības transnacionālai elitei pazīmi. Tieši ar šo radniecību ir izskaidrojams kopējs fašisma un kapitālisma naids uz komunismu kā uz visu cilvēku vienlīdzības ideju.
Žurnālists, zinātnieks un rakstnieks Džons Laflends (Lielbritānija): “1991.gadā, kad sabruka Padomju Savienība un Varšavas pakts pārstāja eksistēt, Rietumvalstis tā vietā, lai likvidētu savas pretpadomju organizācijas, jo īpaši NATO, nolēma tās saglabāt par katru cenu. Lai saglabātu šīs struktūras, vajadzēja uzkurināt ideoloģisko cīņu nu jau ar Krieviju, kas izraisīja starptautisko attiecību pasliktināšanos, prognozējamā uzlabojuma vietā. Kļuva iespējams runāt pat to, ko neviens neuzdrošinājās Aukstā kara laikā. Tādējādi es uzskatu, ka komunisma un nacisma vienādošanas iemesls ir ASV tieksmē radīt vienpolāru pasauli ar ASV dominanci tajā. Šī amerikāņu rīcības programma ir pietiekami skaidri izklāstīta daudzos politiskos dokumentos, kas ir radušies pēdējo 20 gadu laikā. To vienādā mērā atbalsta gan ASV Republikāņu, gan Demokrātu partijas. ASV ir nolēmuši iznīcināt savu bijušo pretinieku tik lielā mērā, cik tas ir iespējams. “
Andrejs Fursovs (Krievija): “Rietumvalstu saprātīgajiem spēkiem, kuri negrib dzīvot globālā fašisma valstī ar čipizētiem iedzīvotājiem un iznīcinātām nacionālajām un civilizāciju atšķirībām, ir visiem spēkiem jāpretojas komunisma un nacisma pielīdzināšanai. Te runa neiet par PSRS atjaunošanu, runa iet par sabiedrības atjaunošanu, kura balstās uz sociālā taisnīguma principa. Tieši tāpēc Padomju pagātne tiek aplieta ar samazgām un vienādota ar fašismu, kurš tieši balstījās uz sociālo netaisnību. Nevienam Padomju līderim prātā nevarēja ienākt pateikt frāzi, kura skanēja Trešajā Reihā: “Es jūs atbrīvoju no sirdsapziņas”. “
Ceļā uz globālo fašismu
Mēs redzam kā šī vecā kapitālisma un fašisma savienība atkal materializējas radikālu nacionālistisku grupējumu un viņus atbalstošu politisku spēku veidā. Neonacisti un viņu aizbildņi aktīvi darbojas pašreizējās Krievijas nomalēs un Austrumeiropā. Viņi izpilda vienlaicīgi trīs uzdevumus. Pirmkārt, diskreditē PSRS vēsturi. Otrkārt, legalizē un attaisno nacistu noziedzniekus un viņu mantiniekus, kuri tur tagad ir pie varas. Un treškārt, novājināt pašreizējo Krieviju, lai neļautu atjaunoties subjektam, kurš ir gatavs stāties pretī transnacionālajām elitēm. Šie jaunie, bet patiesībā vecie nacisti, ņirgājas par kritušajiem pārraksta vēsturi, sēj melus un vairo naidu. Džons Makkeins, uzrunājot ukraiņus Maidana laukumā: “Ar jums ir brīvā pasaule, ar jums ir Amerika, ar jums esmu es.”
Fašisma laiki nav pagājuši. Pagātnes atgriešanās ir reāla un notiek mūsu acu priekšā.
ASV prezidents Baraks Obama: “Es tāpat domāju, ka šīs darbības visu pasauli dara labāku. Daži tam var nepiekrist, bet es ticu, ka Amerika ir izredzēta. Daļēji tādēļ, ka mēs nodemonstrējām gatavību, upurējot asinis un labklājību, aizsargāt ne tikai mūsu pašu intereses, bet arī visu pārējo valstu intereses.”
Tiesību pilnvērtība vieniem un beztiesiskums citiem. Nepārvarama nevienlīdzība arī ir fašisma būtība.
No iepriekšteiktā ir redzams, ka starptautiskā oligarhija saliedējas, noformējas kā šķira. Viņi ir spējīgi rīkoties mērķtiecīgi, veidot globāla mēroga plānus un šie plāni šodien tiek realizēti.
Globalizācija tik tiešām ir objektīvs vēsturisks process. No vienas puses tā ir ceļošanai atvērta pasaule, informācijas plūsmas, kuras nezin robežu, saziņa ar draugiem pa visu pasauli caur internetu, šķēršļu zudums preču pārvietošanai. Tas viss maina pasauli, cerams, uz labāku. Bet no otras puses ir jāsaprot visi riski un draudi, kas rodas līdz ar robežu zudumu. Nacionālās kultūras sagraušana, izglītības standartu pazemināšanās un saujiņas cilvēku monopols uz masu informācijas līdzekļiem ļauj viegli manipulēt ar apziņu un formēt cilvēkos nepieciešamo pasaulskatu. Bet tas savukārt ļauj atņemt cilvēkiem tos ideālus un vērtības, kuras tūkstošiem gadus ilgi tika izstrādātas nacionālo kultūru ietvaros.
Šodien norit abi šie globālie procesi vienlaicīgi. Ja pirmais pārsvarā notiek stihiski dēļ cilvēka iekšējās tieksmes uz jauno, interesanto, sadarbību un savstarpējo palīdzību kopēju problēmu risināšanā, tad otra veida globalizācijas process, kurš sašķeļ cilvēkus, ir radīts un tiek realizēts mākslīgi.
Iedzīvotāju vienādošanas un apstulbināšanas rezultātā arī notiks galīga cilvēku sadalīšana tajos, kuri valda un tajos, kuri viņiem kalpo, kas arī ir fašisms. Tāpēc šo globalizācijas variantu mēs saucam par globālo fašismu jeb globofašismu.
Krievija pēc 1917.gada katastrofas spēja radīt jaunu valsti, kuras pamatā bija fašismam pretēja ideja – visu cilvēku vienlīdzība tiesībās un iespējās. Līdz ar to Krievija PSRS veidolā deva cerību tā laika pasaules iedzīvotājiem uz labākas dzīves izmaiņām. Un tas patiešām arī notika, tikai diemžēl uz īsu laiku. Tikai trīs Rietumvalstu paaudzes ieguva labākas dzīves iespējas, tikai pus gadsimtu ilgu neatkarības posmu no imperiālistu jūga ieguva daudzas pasaules valstis. Par to nācās samaksāt ar 27 miljonu Padomju Savienības cilvēku dzīvībām Hitlera armijas iebrukuma laikā.
Gandrīz pilnīga PSRS iznīcināšana noveda līdz īslaicīgai Rietumvalstu ar ASV priekšgalā ekonomiku atjaunināšanai. Kāri iesūcot PSRS un tās sabiedroto resursus Rietumvalstis paildzināja savu pilsoņu salīdzinošo labklājību kā minimums uz 15 – 20 gadiem. Tagad šis avots ir gandrīz izsīcis. Rietumvalstu pasaule tās labklājīgajā veidolā beidza pastāvēt līdz ar PSRS sabrukumu. Sabiedriskais konsensus starp elitēm un tautu vairs nav aktuāls. Notiek atgriešanās pagātnē – laikmetā, kad vieniem bija neierobežota vara, bet citi bija pilnīgi beztiesīgi.
Politologs, politiķis, rakstnieks, režisors, analītiskā centra vadītājs Sergejs Kurginjans (Krievija): “Vai nu ir neliela iespēja, ka uzvarēs īsts komunisms, kurš balstās uz augstāko spēju atbrīvošanu un atmodināšanu katrā cilvēkā, vai arī absolūta gnostiskā ļaunuma valstība – nacistiskais Reihs tā pabeigtajā formā, “dzelzs papēža” [atsauce uz Džeka Londona romānu “Dzelzs papēdis”] valstība, totālas dehumanizācijas valstība, kurā nav fundamentālas cilvēku vienlīdzības [cilvēki tiek sadalīti cilvēkos un cilvēkveidīgās būtnēs – dažādas pakāpes puscilvēkos un necilvēkos]. Bet, kad nav fundamentālas cilvēku vienlīdzības, tad miljardiem cilvēku, kuri netiek uzskatīti par cilvēkiem (necilvēki pēc Hitlera terminoloģijas), var iznīcināt kā blaktis. Un viņus iznīcinās, jo ārpus komunistiskās idejas šie cilvēki vienkārši nav vajadzīgi. Un viņi tik tiešām tiks iznīcināti. Bet jūs iedomājaties, kas notiks pēc tam, kad būs noticis vairāku miljardu cilvēku iznīcināšanas fakts. Kāda sabiedriskā iekārta tad nostiprināsies? Kāds ļaunums tad valdīs pasaulē? Salīdzinājumā ar to Hitlers liksies tīrais eņģelītis. Mēs cīnāmies ar šo ļaunumu, kopā cīnāmies. “